Rezultātā Ludmila iestājās maģistrantūrā un kļuva par fizikas skolotāju. Daudz kas kopš studiju laikiem bija piemirsts, tādēļ viņa naktīs lasījusi fizikas grāmatas. “Tikai nostājoties klases priekšā, sapratu, kur esmu iekūlusies. Cerēju, kaut neviens gudrinieks neuzdotu jautājumus, jo šo tēmu pati tikai iepriekšējā vakarā biju iemācījusies. Tomēr jāatzīst, ka es labāk pratu pasniegt fiziku nekā matemātiku. Skolēniem godīgi atzinu, ka mācos kopā ar viņiem,” atceras Ludmila. Lai arī spriedzes dēļ sākotnēji bija vēlme pamest iesākto, veiksmes atslēga bijusi iespēja kopīgi meklēt atbildes uz nezināmo. Ludmila atzīst, ka tālajā 1999. gadā, sākot darba gaitas skolā, bijusi ambicioza matemātikas skolotāja, savukārt fiziku mācījusi ar mīlestību un empātiju. Redzot skolēnu augstos panākumus fizikas olimpiādēs, Ludmila guva pārliecību, ka viņai izdodas pasniegt šo mācību priekšmetu.
Ceļš līdz Latvijas Fizikas skolotāju asociācijai
Aizkraukles novada vidusskolā Ludmila bija vienīgā fizikas skolotāja. Tā kā pašai vēl bijis daudz ko mācīties, Ludmila sāka meklēt kontaktus, kuri palīdzētu paplašināt redzesloku un gūt zināšanas. Viņa iepazinās ar skolotājiem no Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas (LFSA), pateicoties kuriem, viņa pirmo reizi nokļuva LFSA rīkotā konferencē. “Es satiku tik daudz fizikas skolotāju un uzreiz iemīlējos! Sapratu, ka viņi ir kolosāli cilvēki, ar kuriem var gan pajokot, gan kopā strādāt, gan atpūsties,” stāsta Ludmila. Viņa aktīvi iesaistījās LFSA darbā un konferenču organizēšanā, līdz pamazām tika virzīta vadītājas amatam. Ja kādam fizikas skolotājam, gluži kā pašai agrāk, nepieciešams atbalsts, Ludmila aicina vērsties pie LFSA.
Par vērtību kļūst spēja savas zināšanas lietot praktiski
Šobrīd Ludmila kā asociācijas vadītāja ir kļuvusi par viedokļu līderi fizikas skolotājiem. Vaicājot, ko, viņasprāt, nozīmē moderni mācīt fiziku, Ludmila saka – ļaut skolēnam būt aktīvam procesa dalībniekam. Jauniešus ar eksperimentiem varēja pārsteigt pirms desmit vai divdesmit gadiem, šobrīd to visu var atrast internetā. Turklāt viņa novērojusi, ka dažkārt skolēni ir vairāk tendēti iegūt labu atzīmi, nevis zināšanas. “Skolotājiem, veidojot stundu plānus, jādomā ne tikai par to, ko stāstīt un rādīt, bet arī - kā skolēni varēs iesaistīties un kā es varēšu aizvest skolēnus līdz atziņām, kuras viņiem jāapgūst? Lūk, šis ir katras mācību stundas izaicinājums,” ar savu skatījumu par stundu plānošanu dalās Ludmila.
Tā kā pasaule ļoti ātri mainās, par vērtību kļuvis nevis tas, ko mēs zinām, bet ko spējam ar savām zināšanām paveikt. “Šobrīd visu informāciju var atrast Google, tādēļ skolēni jāmāca domāt, meklēt likumsakarības un izdarīt secinājumus, nevis informāciju iekalt galvā. No tā izriet nepieciešamība mainīt mācību metodes un izmantot kompetenču pieeju,” saka Ludmila.
Patlaban kompetenču pieejā vēl trūkst kvalitatīvu materiālu skolotājiem. Pedagogiem ikdienā jāvada stundas, jākomunicē ar bērniem un vecākiem, kā arī jālabo pārbaudes darbi, tādēļ maz laika atliek pētniecībai. Starptautiskās pieredzes pētīšana ir ļoti svarīga, bet diemžēl trūkst resursu, lai izveidotu atsevišķu institūciju, kura ar to nodarbotos. “Ja apzināmies problēmu, mums ir iespēja to risināt,” saka Ludmila. Viņa ar nožēlu atzīst, ka kompetenču pieejas oficiālā ieviešana sakrita ar pandēmiju, kad skolotājiem bija jārisina citas problēmas: “Maskas, testēšana, attālinātās mācību stundas… Ne visiem skolotājiem bija pietiekamas digitālās prasmes, tādēļ primāri tika domāts par to, kā nodrošināt mācību procesu šādos apstākļos.” Viņa uzskata, ka tas lika meklēt jaunus risinājumus un gūt jaunas prasmes, kas noderēs arī nākotnē.