"Rakstīšu par sienāzīti, un tad būs"
Saruna ar grupas "Zig zag" solistu

"Zig zag" FOTO: publicitātes

Svinot jaunā studijas albuma "Vēstules sniegavīram kosmosā" izdošanu, piedāvājam sarunu ar grupas vokālistu, ģitāristu Juri Lasinski.

"Zig zag" es atceros no savas bērnības. Cik gadu grupai paliek šogad?

Grūti pateikt, jo mēs ar Uldi parasti sākam skaitīt no 1989. gada, nevis 1986. gada, tā ka skaiti pats. 1985. gadā radās grupa, tad bija "Ārprāc". Tie, kuri ir lasījuši par mums, daudzi jau zina.

Jauns albums? Jauns video?

Jā, šogad mums ir jauns albums un arī jauns video.

Jūs ik pa laikam nozūdat, bet esat atpakaļ.

Mēs nekur nepazūdam. Diemžēl tas nav no mums atkarīgs, visas ķibeles, kovids. Pirms kovida mums bija gandrīz gatavs albums. Bet mēs cenšamies nepazust, tepat jau esam.

Kurš ir tas šoferis, kurš visu sarunā un saka: "Ir laiks"?

Visticamāk, tas ir Uldis vai citreiz arī Māriņš, jo man diemžēl nav autovadītāja tiesību.

Kurš rada mūziku? Kurš raksta tekstus? No kurienes smeļaties iedvesmu - grāmatas, kino, ziņas vai kas cits?

Mūziku mēs rakstām vairāk vai mazāk visi kopā. Nosacīti kopā - katrs kādreiz atnes pa savām frāzēm, pa kaut kādam gabalam, citreiz jau varbūt gandrīz gatavu dziesmu. Agrāk visbiežāk mēs radījām kaut ko uz vietas. Tagad katrs kaut ko atnes, tad to apstrādājam, aranžējam kopā. Tekstus vairāk vai mazāk raksta Uldis un es.

Pārsvarā mums sākumā ir mūzika, ar tekstiem ir problēmas - mēs neesam nekādi dzejnieki un mums ir lielas problēmas izdomāt, ko un kā darīt.

Es atnesu kādu pantiņu, Uldis atnes kādu pantiņu, tad mēs saliekam kopā, katrs kaut ko pielabo. Principā ar tekstu nodarbojos es un Uldis.

Par iedvesmu grūti pateikt, nav kaut kā konkrēta, lai gan es visu laiku esmu domājis, kā Elvisam Preslijam dziesmas ir tādas - tā kā stāsti. Tā man nav sanācis. Mēģināju, bet nesanāk. Principā man teksti rodas vairāk vai mazāk pa frāzēm, un tad tas teksts kaut kā cepas kopā kā tāda mozaīka. Uldis varbūt vairāk uzreiz jau kaut kādu stāstu mēģina taisīt, bet arī nevis speciāli izdomājot, ka, o, tagad rakstīšu par sienāzīti, un tad būs. Nav mums tāda iedvesmas avota.

"Vēstules sniegavīram kosmosā" FOTO: publicitātes

Par tekstiem - tie ir skaisti, vienkārši, bet reizēm ar domu, un visi nosaukumi gan dziesmām, gan albumiem ir kā frāzes. Kā jūs vienojaties, ka būs šis?

To jau es atbildēju iepriekšējā jautājumā – par tekstiem mēs ar Uldi vairāk vai mazāk atbildam. Speciāli domāts, speciāli rakstīts kaut kas kaut kā nav. Ar nosaukumiem ir vislielākās problēmas. Parasti mēs dziesmas uzrakstām, mums ir melnraksti, melnie uzmetumi un melnie nosaukumi. Tad, kad albumam jānāk ārā, mēs sanākam kopā un sākam vienoties, kā tad nosauksim. Ar nosaukumu, es teikšu, ir pat grūtāk nekā ar to tekstu radīšanu. Par valodu – tīri vai sirsnīgi - es nezinu, citreiz varbūt tur kaut kas arī nedaudz neķītrāks ir iekšā.

Liekas, bija ļoti ilga pauze, tad "Melo/Naba Rec" pārizdeva agrīnos ierakstus "Signe melo" dubultdiskā. Vai varam gaidīt pārizdotus arī senākos, pavisam agros? "Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas" (1987) un “Zig Zag” (1988) – piemēram, kā laikmeta liecību, manuprāt, ļoti vajadzētu.

Jā, tas bija ļoti jauki, ka toreiz izdeva to “Signe melo”, un mēs pat vēl paspējām ar Gvido atkal kopā uz vienas skatuves nospēlēt. Tas bija skaisti, bet, vai tos pārizdos tādos, kā 1987., 1988. gada albumus, tas drīzāk jāprasa Uldim, es to diemžēl neatbildēšu, es nezinu. Vai vajadzētu? Varbūt, bet nu es neuzņemšos atbildēt, kā tas būs, kā nebūs.

Parokamies nesenā pagātnē – jūs piedzīvojāt padomju laikus, Atmodu un mūsdienas – kas ir tās labās lietas, kas nāk prātā?

Par padomju laiku - noteikti jaunība, trakums, dullības, protams, iekšējs revolucionārisms, protests, bet tas viss ir jaunības dullums. Atmoda ir patriotisma lietas, uzplaukums par Latviju, ar ko pirms tam mēs tā auklējāmies.

"Zig zag" FOTO: publicitātes

Jūsu acīm – mūsdienu mūzika, jaunieši, jūsu paaudze - kāda tā ir? Kā mainījusies?

Mainīsies vienmēr, mainās viss, kas pastāv. Pirms mums arī, kad mēs bijām jauni, spēlēja citādāk un darīja citādāk, un tas ir normāli. Ja nekas nemainītos, tas gan liecinātu par kaut ko sliktu, es domāju. Tagad jaunieši, es domāju, ir divreiz atvērtāki, divreiz drošāki. Varbūt viņiem ir iekšā kaut kas, kas nebija mums, jo mums daudz kas bija aizliegts un mēs mēģinājām sevi realizēt savā mūzikā. Tagad viņi varbūt ne tik daudz meklē savu skanējumu un savas lietas,

tagad iet kaut kādus vieglākus ceļus, jo tagad var mācīties uz normāliem instrumentiem, skatīties un mācīties no Youtube. Vienīgais trūkums, ka tiem mūsu jauniešiem pietrūkst sava “es”.

Bet varbūt es šaubos. Laiki mainās, un katrā paaudzē būs jauni, labi spēlētāji, viss būs kārtībā.

"Vēstules sniegavīram kosmosā" – par ko ir albums?

Albuma daudzas dziesmas ir melanholiskas, tās ir par ilūzijām, protams, par mīlestību, meklēšanu, daudz visādu aizgājušu draugu. Bet tās nav speciāli kaut kā rakstītas dziesmas. Tur no manas puses nāca sarakstītas dziesmas, arī no Ulda puses nāca teksti. Man patīk, ka mums parasti gan dziesmām, gan albumiem ir tādi īsie nosaukumi, bet šo kaut kā gribējās, lai tas ir garš. Daudzām grupām ir gari nosaukumi. Tad nu mums ir “Vēstules sniegavīram kosmosā” – tas ir garš nosaukums, skaisti skan, bet tas nenozīmē kaut ko konkrētu. Tā sakrita dziesmas.

Kā tapa šis albums?

Sākumā gāja labi, 2019. gadā albums bija gandrīz gatavs, mēs jau gribējām to izdot, bet izdomājām, ka vēl vajadzētu kādas divas dziesmas. Tad diemžēl sākās pandēmija, dziesmas pabeidzām, gandrīz ierakstījām, sapratām, ka albumu izdot nav jēgas, jo vienā brīdī maiss bija vaļā un visi sāka izdot albumus. Nelikās, ka mūs kāds pamanītu. Tad mēs noslīpējām dziesmas līdz galam, un nu tagad vairs nav vērts turēt zem pūra, jālaiž ārā. Ko es te sūdzēšos – albums nāca labi.

Ja kāds jums prasa – jūs esat postpanks, panks vai rokmūzika?

To jau varētu visādi skaidrot. Es teiktu, ka mēs spēlējam mūziku. Un viss.

Video dziesmai “Kosmoss” – vai taisnība, ka filmējāt ar mobilajiem telefoniem?

Jā, taisnība. Filmējām ar trim mobilajiem telefoniem.

Pandēmijas gadi – kādas domas, iespaidi par pandēmijas laiku un tā sekām?

Grūti pat pateikt. No muzikālā viedokļa ļoti grūti, mēs divus gadus gandrīz netikāmies un nemēģinājām. Mūsu telpas ir vienā skolā, un pandēmijas dēļ mēs tur netikām iekšā, jo viss bija slēgts. Tas bija ļoti sāpīgi. Par pārējo – jā, bailes par tuvajiem, veselības lietām. Citiem atkal tas bija radošs uzplaukums, man gan ne. Domas bija vienas – kā nesaslimt. Ka, izejot no mājām, nedrīkst aizmirst masku. Sekas? Varbūt viena no labajām lietām, ka mēs to albumu izlaižam tagad, nevis tad, jo viņš tad tomēr vēl bija par zaļu.

Foto: Grupu "Zig zag" un "Aurora" koncerts Latvijas 1. rokkafejnīcā.

Melanholiskais valsis – viena no grupas atpazīstamības zīmēm ir Jura vokāls un melanholiskās noskaņas mūzikā.

Es nezinu, vai mums viss ir melanholisks. Agrākie albumi, man šķiet, tādi nebija. Vai mana atpazīstamības zīme ir mans vokāls? Tagad jau labu laiku, kā Edgars Liepiņš teica: “Kā māku tā maunu.” Kaut kā mēģinu dziedāt. Ja tā ir atpazīstamības zīme… Nu, labi, tad tas ir forši, paldies!

Melanholiskais pankroks variē melanholiskā rokā.

Neesam jau baigā pankroka grupa, kaut gan pagājušajā gadā piedalījāmies pankroka festivālā. “Melanholiskais pankroks variē melanholiskā rokā” – tas jau jums jāspriež, kur viņš variē, kur viņš nevariē. Mēs par tādām lietām nedomājam, mēs taisām savu mūziku un mēģinām atšķirties ar savu skanējumu, piemēram.

Visi grupā melanholiķi?

Visticamāk, ka ne. Lai gan kaut kur sirdī dziļi iekšā katrs ir melanholiķis. Man melanholija iet pie sirds, bet uznāk dullums, un tad gribas dulloties. Vai visi grupā? Es neatbildēšu, katrs atbild par sevi. Es teikšu, ka es kaut kad esmu melanholiķis, kādreiz optimists, kādreiz pesimists. Katrā gadījumā es esmu kā četri vēji, mainās man tie gadalaiki.

Man radies iespaids, ka ar humoru jums viss kārtībā.

Jā. Ja mums ar humoru nebūtu viss kārtībā, nezinu, vai mēs kopā šos gadus vēl būtu turējušies. Viens otru paņem uz zoba, paākstās. Mēs neesam tādi nopietni vīri, kuri sanāk, nospēlē klusumā un aiziet. Ar humoru viss ir kārtībā.

Šis albums man mazliet asociējas ar atgriešanos bērnībā. Nevaru izskaidrot, kāpēc. Kā jums liekas?

Varbūt.. Man tas neasociējas ar bērnību, lai gan. Kaut kas tur ir. Melodijas spēlējas. Viena dziesma ar Ulda tekstu ir ļoti skaista par bērnību, mammu un tēti, bērnu. Tas tāds viens. Mēs par to neesam domājuši, bet varbūt. Ja tev tā liekas, varbūt tā arī ir.

Koncertu kuriozi – noteikti tādi ir bijuši daudzi. Kuru drīkst stāstīt publiski?

Noteikti ir daudzi, es pat neatceros visus. Viens - domāju, ka Māriņš neapvainosies. Tas bija kaut kāds festivāls, mēs spēlējām gandrīz pēdējie, kad uznāciens ir aptuveni 3-4 no rīta, kad publikā gandrīz neviens neko vairs nesaprot. Mēs arī jauni, dulli, vēl bohēmā dzīvojoši cilvēki. Mums jāiet uz skatuves spēlēt, bet Māriņa nav. Mēs jau iznākam spēlēt, bet pēkšņi atskan bass un no malas iznāk basists. Bet basista vietā ir tikai basģitāra un uz galvas līdz pleciem ir liela, liela zirga galva uzvilkta. Kur viņš viņu izrāva? Aizkulisēs kaut kur gājis, aizķēries, atradis dekorācijās zirga galvu, uzvilcis un nācis ārā no skatuves. Mēs bijām pilnīgā šokā, sākām smieties.

Jūsu pašu domas – kurš albums jums pašiem patīk vislabāk, kurš izdevies vislabāk? Kāpēc?

Albums droši vien katram atsevišķi jāprasa. Arī man grūti nosaukt vienu. Tas pats “Ēzelītis IĀ”, “Citrons zog”, “Gadalaiki”. Es neizcelšu vienu albumu, man vairāk vai mazāk patīk visi, ko esam veidojuši. Izdevies vislabāk laikam “Gadalaiki”, es domāju. Bet grūti pateikt. Tie albumi ir tik dažādi. Man principā patīk visi albumi, vienu konkrētu nemāku pateikt.

Kādu mūziku paši klausāties? Gan pašmāju, gan ārzemju? Kas iekritis ausīs un ko iesakāt citiem?

Teikšu godīgi, daudz mūziku klausīties nesanāk. Nesen ģimenē pieslēdzāmies Spotify abonementam, bet es lāga nezinu, ko klausīties. Grūti teikt arī par pašmāju mūziķiem, nevarēšu konkrēti saukt. Zinu, ka modē hiphops nāk. Man Spotify ir dažādas izlases uztaisītas. Principā mūziku klausos maz, nesanāk, tikai tik, cik braucu uz darbu vai austiņās. Citiem iesaku klausīties mūziku, kas pašiem iet pie auss. Ja nepatīk, slēdz citu, neviens neliek klausīties. Ieteikt mūziku ir kritiķu darbs.

"The Cure" koncerts Rīgā. Visa grupa ies?

Es ar sievu obligāti. Man liekas, ka Uldis arī. Šķiet, ka Māriņš arī.

Albuma atvēršana mākslas centrā "Noass" piektdien būs jaunās dziesmas un vecie hiti? Vai gatavojat kādu pārsteigumu?

Albuma atvēršanā būs visas 12 jaunās dziesmas, pēc tam 2. daļā būs vecie hiti. Un pārsteigums nav pārsteigums, ja es tagad kaut ko pateikšu.

Noklausies albumu!

Uz augšu
Back