Kristīne, saki, kā tu, būdama speciālās izglītības skolotāja, atklāji pasaku terapijas metodes, un kas tevi tajās ieinteresēja?

Pasakas man personīgi bijušas tuvas jau kopš mazotnes. Savukārt, strādājot speciālajā skolā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, man trūka mācību instrumentu, kas spētu ieinteresēt viņus un noturēt uzmanību.

Izjutu vajadzību pēc kaut kā vairāk par vienkāršu zināšanu pasniegšanu; pēc kaut kā dziļāka, kas spētu viņos veidot izpratni pašiem par sevi un pasauli.

Atceros, ka aktīvi meklēju un interesējos par papildus metodikām, līdz uzgāju pasaku terapiju. Tolaik Latvijā neko tādu vēl nebija iespējams apgūt, tāpēc uzsāku gan biblioterapijas, gan pasaku terapijas apmācības pie ārvalstu speciālistiem.

Sākot pielietot jaunās prasmes darbā, pamanīju, ka bērni acīm redzami progresēja savā attīstībā – pat tie bērni, kuriem bija smagas diagnozes uz attīstības traucējumi. Viņi prata veiksmīgāk komunicēt. Piemēram, tajos gadījumos, kad bērniem bija traucēta runa, bērni sāka izteikties citādāk – viņi spēja nodot savas emocijas, jūtas, palūgt palīdzību, paust attieksmi citās formās – caur tēliem, simboliem, vizuāliem elementiem. Tāpat pamanīju, ka bērnos attīstās spēja klausīties un sadzirdēt otra cilvēka teikto, spēja koncentrēties un fokusēt, noturēt uzmanību ilgāku laiku. Tas bija liels solis uz priekšu, kas man lika saprast – jā, šajā visā ir kaut kas ļoti vērtīgs.

Tu pamanīji, ka pasaku terapijas metodes ļauj tev bērniem iedot tās zināšanas un iemācīt tās prasmes, ko, iespējams, citādāk tu nebūtu varējusi viņos attīstīt? Atrast kontaktu, piesaistīt un noturēt uzmanību...

Jā, tieši tā. Šeit būtiski saprast, ka pasaku terapija nav vienkārši pasaku stāstīšana un klausīšanās.

Tā ir ļoti vingrinājumiem, metodikām un spēlēm bagāta, un tieši tas mani uzrunāja. Šīs dažādās tehnikas, diagnostika, piemēram. Ir vesela pasākumu virkne, kurus pielietojot iespējams izdarīt secinājumus par bērna psiholoģisko stāvokli. Zīmēšanas un grafiskās tehnikas, projektīvās metodes, jautājumu uzdošana un daudzas citas. Tie visi ir kolosāli instrumenti, kuri atspoguļo bērna iekšējo pasauli un visu, kas tajā notiek. Tas ir jo īpaši nozīmīgi strādājot ar bērniem ar īpašām vajadzībām, kuri, piemēram, nespēj izteikties un lietot valodu – pasaku var ne tikai stāstīt vai apspriest, to iespējams arī izzīmēt, izspēlēt mūzikā, parādīt caur ķermeņa valodu, kustību un citos veidos.

Tad pasaka ir tāds kā tiltiņš, kas var palīdzēt piekļūt dziļāk bērna iekšējai pasaulei un labāk saprast viņu.

Tieši tā, tu ļoti skaisti pateici – pasaka ir kā tilts.

Tu pati esi speciālās izglītības skolotājs, un tu arī esi izglītojusies pasaku terapijā tik tālu, ka pati pasniedz šo metodi citiem. Saki, kādu profesiju pārstāvji vēl var izmantot pasaku terapiju savā darbā?

Pasaku terapija Latvijā pagaidām nav populāra, tomēr mēs strādājam pie tā, lai šo metodi attīstītu. Kas var to pielietot?

Noteikti vecāki var apgūt pasaku terapijas tehnikas un pielietot tās saskarsmes veicināšanā ar bērniem. Jāatzīmē gan, ka pasaku terapijas tehniku apgūšana nepadara vecākus par pasaku terapeitiem, un lielāku sarežģījumu gadījumā tomēr ir jāvēršas pie speciālista.

Pasaku terapeita statusa iegūšanai ir noteikti priekšnosacījumi. Taču tas šīs metodes var būt brīnišķīgs instruments vecāku un bērnu ikdienas komunikācijā. Tāpat pasaku terapijas metodes savā praksē var ieviest izglītības sektora darbinieki – jau pieminētie speciālās izglītības skolotāji, tāpat arī pirmsskolas, sākumskolas un pamatskolas skolotāji.

Izglītības iegūšanas procesā pasakas terapijas metodes var izmantot, piemēram, lai bagātinātu bērna vārdu krājumu, aktivizētu runu, domāšanas procesus, emociju izpratni un apzināšanos, ētikas, morāles un sabiedrības normu izpratni.

Sākumskolas skolotāji caur pasakām var akcentēt uzvedības jautājumus, izpratni par dabas norisēm. Ir arī konkrētas metodikas darbā ar pusaudžiem, kas vairāk noder pamatskolas posmā. Kas vēl? Sociālie pedagogi, mākslu terapeiti, psihologi… Visi palīdzošo profesiju pārstāvji. Ar atbilstošu iepriekšēju izglītību apgūt var jebkurš, tomēr jāsaprot, ka vecāks nevar būt pasaku terapeits pats savam bērnam – jā, var pielietot metodes, tomēr būt par terapeitu tomēr ir kaut kas cits. Lai ar metodi strādāju, ir izpratnei, ka pasaku terapija nav izklaide, bet gan dziļš darbs.

Kādas tieši pasakas tiek izmantotas pasaku terapijas procesā, un kā tās strādā?

Pasaku terapijā mēs izmantojam tā saucamās psiholoģiskās pasakas, kuras iedalās vairākās grupās – didaktiskās, psihokoriģējošas, meditatīvās un psihoterapeitiskās pasakas.

Turklāt, jāņem vērā, ka lielākoties tiek izmantotas tautu, nevis autoru pasakas. Ja sīkāk par katru, tad didaktiskās pasakas ir tās pasakas, caur kurām tiek kaut kas mācīts – burti, cipari, krāsas, dabas norises.

Tās ir pasakas, kurās ir “iepakots” mācību materiāls un dzīves gudrības, līdz ar to šīs pasakas bieži izmanto pedagogi. Tālāk, psihokoriģējošās pasakas – manuprāt, vārds jau pats par sevi pasaka priekšā – tiek izmantotas tam, lai koriģētu nevēlamu uzvedību uz vēlamu. Caur šīm pasakām bērnam maigā veidā tiek parādīts, kā viņa nevēlamā uzvedība izskatās no malas un kā tā ir traucējoša citiem, kas attiecīgi ļauj bērnam pastarpināti izdarīt secinājumus par sevi un pašam pieņemt lēmumu mainīties. Savukārt meditatīvās pasakas ir ļoti īpašas pasakas, jo tajās nav nekā negatīva – tikai viss pozitīvais. Tās tiek izmantotas brīžos, kad bērni ir pārlieku aktīvi, trauksmaini un ir nepieciešamība viņus nomierināt.

Un pēdējās – psihoterapeitiskās pasakas – ir pašas feinākās un dziļākās pasakas, kas dziedina dvēseli, vairo ticību un cerību. Tas der, piemēram, gadījumos, kad jāpārdzīvo zaudējums, kāda tuva cilvēka vai dzīvnieka nāve vai aiziešana.

Šī ir pasaku grupa, kas der arī pusaudžiem, jo psihoterapeitiskās pasakas palīdz ieraudzīt dzīves jēgu, kā arī veido izpratni par iekšējiem emocionālajiem procesiem. Katrā ziņā, darbs ar pasakām ir bagāts, radošs un ar daudz lielāku potenciālu par vienkāršu pasaku lasīšanu…