Kā atjaunot lauku māju gada laikā — Mališevu ģimenes pieredze

Jolanta Roze
, TVNET | KLIK redaktore
Kā atjaunot lauku māju gada laikā — Mališevu ģimenes pieredze
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 1
Foto: Privātais arhīvs/ TVNET kolāža

“Kaktiņi” Preiļu novada Galēnos ir pavisam īsta dzimtas māja, jo teju visi mājas jauno saimnieku radi, kuri dzīvo turpat netālu, savulaik ir bijuši saistīti ar šo viensētu. “Māja ir reģistrēta 1922. gadā, un tas nozīmē, ka šogad svinam “Kaktiņu” simtgadi. Tā kā skaitlis ir ļoti zīmīgs, tad vasarā par godu šim notikumam plānojam sarīkot lielākus svētkus, atrādot mūsu veikumu tiem radiniekiem, kas te vēl nav bijuši,” stāsta Zanda Mališeva. Abi ar vīru Aigaru un savām trejmeitiņām Rīgas dzīvokļa ērtības vasarās nomaina pret dzīvi Latgales viensētā, kura piedzīvojusi iespaidīgas pārmaiņas.

Bēgšana no Rīgas uz laukiem

“Vispār mēs esam īsti pilsētnieki – dzīvojam Rīgas centrā. Mums patīk pilsētas dzīves ritms ziemā, jo tas mums ir ērts – viss ir pieejams, ielas ir nošķūrētas, nav jāraizējas par apkuri un citām ērtībām, bet vasarā dzīve Rīgā ar maziem bērniem kļūst par karstu visās nozīmēs – gan fiziski, gan emocionāli. Tādēļ, meklējot veidus, kā aizbēgt no pilsētas svelmes, trokšņiem un visa pārējā, sākām apsvērt dažādus variantus.

Iesākumā izskatījām vasarnīcas Carnikavas pusē, bet noskaidrojām, ka bankas nekreditē šādus vasarnīcu variantus,

jo 600 m2 standarta vasarnīcu zemes pleķīši ir par mazu mājas celtniecībai, tādēļ šo domu mēs diezgan ātri atmetām,” motivāciju tikt pie pašiem savas lauku mājas atklāj Aigars un Zanda.

Korekcijas Mališevu ģimenes plānos ieviesusi pandēmija. “2020. gada Lieldienās, kad visi lielie plāni vismaz tuvākajā pusgadā (kā pašiem toreiz šķitis) bija atcelti, tuviniekus satikt nevarējām un vienkārši gribējās tikt ārā no Rīgas centra dzīvokļa, abi ar vīru saskatījāmies, notika “klikšķis” un visas zvaigznes sakrita tā, ka sākotnēji plānotie tukšās Aigara vecvecāku mājas konservācijas darbi ātri vien pārtapa sapnī par vasaras māju,” stāsta Zanda,

Pirms gada mūžībā bija aizgājis Aigara vectēvs, kas bija pēdējais “Kaktiņu” mājas iedzīvotājs, un visiem ir zināms – ja mājā neviens nedzīvo, tā palēnām iet bojā. "Mēs nolēmām, ka aizbrauksim un paskatīsimies, kādi ir steidzamākie darbi – jumts, logi u.c. Tajā laikā mums vēl nebija plānu, ka mēs varētu tur dzīvot. Ierodoties “Kaktiņos”, secinājām, ka darba ir daudz, bet tas ir izdarāms. Nāca apjausma, ka mēs tieši šeit varētu ierīkot vasaras mājiņu, par ko bijām domājuši jau kādu laiku, un dzīvot duālu dzīvi - vasarā laukos, ziemā Rīgā.”

Konsultējoties ar pazīstamu būvnieku, ātri vien nonākuši pie slēdziena, ka tā tomēr nebūs tikai vasaras māja. “Nolēmām atjaunot māju tā, lai tajā varētu dzīvot arī ziemā. Lai gan mēs paši iesākumā bijām drusku norūpējušies par to, cik grūti būs realizēt šo projektu, par laimi, mums ietrāpījās būvnieks ar ļoti optimistisku skatu uz dzīvi - viņš ļoti mierīgi un loģiski izskaidroja, ko un kā varam darīt, dodot mums mieru un pārliecību, ka viss ir paveicams. Paldies viņam par to!”

“Tas, ka pievērsāmies mājas remontam, sagādāja lielu prieku ne vien vīramātei, kas te ir uzaugusi, bet arī visiem tuvajiem radiniekiem, kuri bažījās, ka māja pamazām sāks iet postā. Mūsu iniciatīva visiem bija ļoti pozitīvs pārsteigums,” atklāj Mališevi, pieminot vēl kādu īpašu remonta pievienoto vērtību,

"atjaunojot dzimtas īpašumu, mēs esam arī atjaunojuši attiecības ar radiem,

par ko esam ļoti priecīgi, jo, kā zināms, dzīvojot tālāk vienam no otra, ir grūti saglabāt saikni.”

Voveru sādžas viensēta Nr.22

Pētot mājas vēsturi, Mališevi noskaidrojuši, ka pirmie viensētas saimnieki bija Ģertrūde un Donats Mikāni. Tieši viņi pirms simts gadiem nolēma uzcelt šo māju. Saimniecības ēkas tikušas uzbūvētas nedaudz vēlāk, bet arī aptuveni ap to pašu laiku.

Interesants ir “Kaktiņu” mājas nosaukuma stāsts. “Agrāk viensētas netika sauktas vārdos - Latgales pusē īpatnība bija sādžas. Tā kā māja savulaik atradās Voveru sādžā, tad ilgus gadus tās oficiālais nosaukums bija “Voveru sādžas viensēta Nr.22”. Interesanti, ka tad, kad vīra vecmāmiņa apprecējās, šajā mājā ienāca dzīvot viņas vīrs uzvārdā Vovers, bet tas nav nekas pārsteidzošs, jo arī viņš bija no tās pašas sādžas, kur šis uzvārds nebija retums,” stāsta Zanda.

Sākot saimniekot, Mališevi saņēmuši dokumentus, kuros jau figurējis “Kaktiņu” vārds.

Pie jaunā nosaukuma māja tikusi tikai 2000. gadu sākumā, tādēļ vietējiem tas neko neizsaka. “Viņiem tā joprojām ir “vacā Juoņa muoja Voverēs,”

smej Zanda. Iesākumā jaunajiem saimniekiem bijusi doma pārdēvēt īpašumu par “Mikāniem” – par godu tā pirmajiem saimniekiem, bet šo ideju atmetuši. “Divus gadus saimniekojot, esam jau tā pieraduši pie saviem “Kaktiņiem”, ka vairs nedomājam par nosaukuma maiņu – šis ir mūsu mazais, mīļais kaktiņš, kur atpūsties no Rīgas un visa pārējā.”

Mājas pirmā stāva platība ir 70 m2, bet tai ir arī bēniņu stāvs, kuru jaunie saimnieki vēl nav paspējuši apgūt, kā arī klēts un laukakmeņu kūts ar klāt piebūvētu šķūni. Runājot par mājas vēsturi, jāpiemin vēl kāds interesants fakts – izrādās, iesākumā te bijusi tikai puse no mājas - vienā aptuveni 35m2 lielā telpā ar maizes krāsni un mūrīti pa vidu dzīvojusi ģimene ar pieciem bērniem. Kad Aigara vecmāmiņa apprecējusies, abi ar vīru piebūvējuši klāt mājas otro daļu, kas ir aptuveni tikpat liela. Remonta laikā Mališevi secinājuši, ka, ļoti iespējams, šī daļa celta no jau reiz izmantotiem materiāliem, jo, atsedzot sienas, atklājušās durvju ailas un sastiķēti baļķi, kas pēc skata un izmēriem ir ļoti dažādi – gan apaļi, gan tēsti.

Viss nav par varītēm jāizdara pašiem

Ķeroties pie remontdarbiem, Zanda ar Aigaru ātri vien sapratuši, ka nevarēs visu izdarīt pašu spēkiem un arī nevēlas to uzņemties, lai nelaupītu sev laiku, ko veltīt bērniem un kopā būšanai.

“Diezgan ātri nonācām pie atziņas, ka mēs kā profesionāļi savās jomās ar savu darbu varam nopelnīt vairāk, nekā ietaupīt, paši kaut ko diletantiskā līmenī remontējot.

Sev apsolījām, ka negribam iet tik tālu, ka mums šī māja sāk riebties, tāpēc arī pieaicinājām meistarus, kas izdarīja lielāko daļu darbu. No maija līdz augustam paši lēnā garā veicām demontāžu – izlauzām pilnīgi visu, nokasījām visus griestus, noplēsām no sienām vecās naglotā rīģipša plāksnes. Cerējām, ka zem grīdām vai aiz sienu apdarēm atradīsim vairāk interesantu lietu, bet viss bija pat pārāk vienkārši – bez visādām māņticībām ar žiletēm zem sliekšņiem. Protams, šķūņos atradām zirglietas, bet tas jau bija paredzams, jo “Kaktiņos” savulaik ir turēti zirgi.”

Interesants atradums Mališevus gaidījis bēniņos - šūpulis, kurā kā kā zīdainītis bija gulējusi Aigara mamma. “Šūpulīti nocēlām no bēniņiem, nedaudz uzfrišinājām, un tajā mazliet pačučēja arī mūsu jaunākā meitiņa Klēra,” atklāj Zanda.

Kad demontāža un utilizācija bija pabeigta, 1. septembrī ieradās meistari un, dzīvojot turpat uz vietas, ķērās pie lietas. Remonta laikā problēmas sagādājis fakts, ka meistari bija bez auto, tādēļ Zandai ar Aigaru pašiem bija jāparūpējas par remontam nepieciešamo materiālu iegādi un loģistiku.

No grīdām līdz griestiem

Sienām izraudzīts kaļķa apmetums, jo tas ir guļbūvēm ļoti draudzīgs – palīdz novērst mitruma rašanos un nevēlamu mikroorganismu vairošanos, līdz ar to māja ir elpojoša un dzīva.

Kā jau daudz kas cits “Kaktiņu” mājā, arī logi bija savu laiku nokalpojuši un bija jāmaina. “Daudz nediskutējot, vienbalsīgi nolēmām, ka vēlamies koka logus ar parastiem stikliem bez paketes. Tieši tādus, kādi šeit vienmēr ir bijuši - ar izņemamu ziemas logu. Rēķinājāmies, ka logi ar paketi noteikti nodrošinātu labāku siltumizolāciju, bet nu jau savu izvēli esam pārbaudījuši -23 grādu salā un varam teikt, ka logi ir labu labie. Un vizuāli šajā vecajā mājā izskatās fantastiski. Tiesa gan, galdnieku, kas šādus logus vēl izgatavo, mūsu apkaimē nācās ar uguni pameklēt, līdz beidzot sazvanījām kādu kungu cienījamos gados, kas šo uzdevumu veica godam.” No ārpuses logi tika nokrāsoti ar baltu lineļļas krāsu, bet iekšpusē šobrīd palikuši neapstrādāti. “Ļoti iemīlējām šos koka rāmjus, tādēļ noteikti apstrādāsim ar kaut ko, kas maksimāli saglabās koka skaisto toni un tekstūru.”

Mājas griesti sava mūža laikā bija piedzīvojuši dažādas apdares tehnikas, sākot ar neskaitāmām eļļas krāsas kārtām, beidzot ar avīžu un tapešu kalniem. Mališevi ar to nebija mierā un, par spīti lielajam darbam un izmaksām, izlēma par labu griestu dēļu attīrīšanai. “Ņemot vērā to, ka griestu siltināšanai izmantotie materiāli bija spaļi un skaidas, daļēji varēja nojaust, kādēļ uz griestiem bija uzlīmētas tapetes, – jo citādi spaļi pa dēļu šķirbām birtu mājā.

Papīra un krāsu slānis uz dēļiem bija tik liels, ka tika nolemts visus dēļus nocelt lejā un pa vienam notīrīt - daļu ar slīpmašīnu, daļu ar fēnu un slīpmašīnu. Lai to izdarītu, bēniņos bija jānovāc siltinājuma slānis, kas bija tāds darbs, par ko Aigars teica: ”Nekad vairs!”

Meistari no sākuma manuāli ar celtniecības fēnu nokasīja krāsas kārtu, tad ar slīpmašīnu slīpēja. Jāpiebilst, ka visus dēļus cēla lejā, tikai sijas nācās tīrīt ar rokām gaisā. Pēc tam uzlika vienu kārtu ar matēto laku. Lai nu kā - skaistais rezultāts noteikti ir lielo pūliņu vērts. Pirmā reize, kad ieraudzījām attīrīto griestu daļu, bija elpu aizraujoša!”

“Kaktiņu” īpašā “odziņa” ir remonta laikā saglabātā un atjaunotā maizes krāsns. “Kad mēs ienācām mājā, lai sāktu demontāžu, krāsns bija nokrāsota “skaistā” debeszilā krāsā,” smaidot atminas Zanda. “Kaut gan pieaicinātais mūrnieks teica, ka šajā krāsnī izcept maizi būs grūti, jo ir pārāk augsta velve un līdz ar to pārāk nevienmērīgs karstums, mēs tomēr nolēmām to atjaunot, jo vīram ar sildīšanos krāsnsaugšā saistās mīļas bērnības atmiņas, un arī es nespēju vizualizēt šo māju un šo vietu bez maizes krāsns.

Tagad esam priecīgi par šo lēmumu, jo, kaut gan lielos maizes kukuļus necepam,

ikdienā krāsni izmantojam picu cepšanai, un ziemās uz mūrīša nu jau sildās mūsu meitas.”

Tika atjaunots arī mājas fasādes dēļu apšuvums. Lai vecie dēļi, kas tika atstāti, saskanētu ar jaunajiem, fasāde tika nokrāsota tumši pelēka ar aizsargājošu krāsu uz lineļļas bāzes.

Šos un daudzus citus darbus meistari paveica trīs mēnešu laikā - līdz 4. decembrim. Viņu veikumu var apskatīt, lūk, šeit.

Pirmie Ziemassvētki savā mājā

“Mūs tik ļoti vilka uz “Kaktiņiem”, ka jau tajā pašā 2020. gadā mājā svinējām Ziemassvētkus un Jauno gadu. Protams, darāmā vēl bija daudz, bet mēs tādā askēzē ļoti mīļi un forši nosvinējām svētkus - baudījām lauku dzīvi, skaisto ziemu, kurinājām krāsnis, cepām picas un sapņojām par viesu uzņemšanu mūsu mazajā paradīzē. Tad vēl bijām posmā, kad bija pabeigta vannas istaba, dzīvojamā istaba, kurai paši nokrāsojām sienas un izdarījām citus nepabeigtos kosmētiskā remonta darbiņus. Otrajā guļamistabā uz sienām nebija uzlikts apmetums – to vēlāk uzlika cits meistars,” stāsta Zanda.

Atskatoties uz paveikto, Mališevi lēš, ka no 2020. gada pavasara līdz 2021. gada pavasarim tikuši izdarīti teju visi iecerētie darbi ērtai dzīvošanai. “Pilnai laimei atlika restaurēt tikai grīdas, un arī to mēs saorganizējām 2021. gada rudenī.

Es agrāk nebiju pievērsusi uzmanību tam, cik ļoti grīdas izskats var mainīt telpas noskaņu un izskatu. Kad pie mums atbrauca grīdu meistari un noslīpēja visu “kultūrslāni”, māja ieguva pilnīgi citu sajūtu,

noslēdzās būvdarbu posms, un varējām ķerties klāt pie interjera ierīkošanas.”

Tiesa gan, izrādījies, ka atrast mēbeles, kas labi izskatās un ir iederīgas interjerā, nav nemaz tik vienkārši. Tā, piemēram, mājas stilam piemērotas divguļamās gultas piemeklēšana Zandai ar Aigaru kļuva par īstu izaicinājumu, un īstā tika atrasta tikai ārpus Latvijas robežām. Par ļoti veiksmīgu atradumu saimnieki uzskata restaurēto ulmaņlaika skapi, kurš uz “Kaktiņiem” atceļojis no Engures.

Runājot par nākotnes plāniem, abi teic, ka idejas, ko un kā darīt tālāk, rodoties nemitīgi, bet visu lielo plānu realizācijai šobrīd pietrūkstot laika, jo Mališevi ir daudzbērnu ģimene. “Bērni ir vēl mazi – vecākajai meitai maijā palika seši gadi, un mums ir arī piecus mēnešus vecs zīdainītis. Ģimenes ikdiena ir ļoti intensīva, tādēļ mājas atjaunošanai šobrīd nevaram veltīt tik daudz laika, cik gribētos,“ teic Zanda.

Grūtības, kļūdas un zelta vērta pieredze

Mališevi atklāj, ka visgrūtākais remonta procesā bijusi materiālu izvēle. “Bija jāizlemj, vai mēs gribam stingri turēties pie sentēvu metodēm, vai tomēr jāizvēlas kompromiss, liekot lietā arī mūsdienīgus risinājumus. Galu galā izlēmām par labu zelta vidusceļam, un es par to priecājos, jo

mājai tomēr ir jākalpo mums, nevis mums jākalpo mājai. Manuprāt, nav vērts pārlieku sarežģīt sev dzīvi, lai tikai atbilstu kaut kādam izdomātam standartam,”

pauž Zanda.

Grūtības visā remonta procesā sagādājis tas, ka “Kaktiņos” nebija un vēl joprojām nav īpaši labs elektrības pieslēgums. “Ikdienā, lietojot sadzīves tehniku, mēs to īpaši neizjūtam, bet, kolīdz bija jāiedarbina lielākas iekārtas, kā, piemēram, grīdas slīpējamā mašīna, parādījās problēma, un, lai kompensētu mūsu švako elektrības pieslēgumu, nācās piesaistīt kaimiņus, kuriem ir ģenerators. Ar elektrību mums ir gājis interesanti – esam pat svinējuši Jāņus sveču gaismā, jo milzīga vētra bija sagāzusi elektrības stabus. Ārā lija pamatīgs lietus, un mēs ar visiem ciemiņiem mājā sēdējām pie svecēm. Lauku māja un elektrība – tā ir tāda īpaša lieta, par ko topošajiem māju atjaunotājiem noteikti vajadzētu padomāt un kaut kādā veidā nodrošināties,” iesaka Zanda.

Vaicāta par to, vai mājas atjaunošanas procesā gadījies pieņemt arī kādu kļūdainu lēmumu, viņa teic, ka pavisam nesen, pārrunājot šo jautājumu ar vīru, secinājuši, ka ir tomēr viena lieta, ko būtu darījuši citādi:

“Mūsu krāsnīm gaiss vilkmei tiek ņemts no telpas, bet mūsdienās daudzi izvēlas pievadīt gaisu pa caurulēm no ārpuses, lai nemazinātu skābekļa daudzumu mājās.

Tehniski mums bija visas iespējas to izdarīt, jo mājai bija paceltas grīdas, viss bija attaisīts vaļā un šīs pievades lūkas mierīgi varēja izbūvēt, bet tajā brīdī mēs par šādu iespēju nezinājām - būtu labi, ja krāsns mūrnieks būtu mums piedāvājis tādu variantu. Tā ir vienīgā nianse, ko mēs būtu mainījuši, bet citādi mēs joprojām tādā lielā apmierinātībā un komfortā te dzīvojam un aizvien priecājamies par paveikto.”

Tiem, kuri šobrīd vēl ir ceļā uz savu lauku īpašumu, Mališevi iesaka nenobīties jau pašā sākumā, jo viss ir izdarāms un atrisināms, turklāt visi darbi nav par varītēm jāuzņemas pašiem: “Pārsvarā lauku mājas atjauno cilvēki, kuriem ir ģimene un bērni.

Tajā brīdī, kad tu sajūti, ka dari pāri sev – novērsies no bērniem, ģimenē sāk rasties nesaskaņas, jo visi ir noskrējušies un aizkaitināti, labāk apstāties un samaksāt labam meistaram.

Protams, ir mazie darbi, kas katram var būt kā privātais izaicinājums kaut ko paveikt savām rokām, bet lielos darbus tomēr labāk uzticēt profesionāļiem, lai pēc tam visi kopā varat priecāties par iznākumu, nevis noraudzīties nogurušām acīm, sakot, ka “jā, skaisti jau ir, bet tas bija šausmīgi grūti”. Tas pilnīgi noteikti nav tā vērts.”

"Kaktiņu" mājas atdzimšanas stāsts joprojām turpinās, un tie, kas vēlas  iedvesmoties no darbīgās ģimenes, var sekot līdzi Latgales lauku sētas pārvērtībām Instagram profilā kaktinu_maja.

Raksts tapis sadarbībā ar būvniecības namu "Kurši".

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu