Cik sver dvēsele? (1)

Koncepts par nekad nemirstošu, mūžīgu dvēseli ir visai aizraujošs un spēcīgs. Zināms, ka dvēseles nemirstība ir daudzu reliģiju pamatā, kā liels mierinājums tiem, kas saskārušies ar zaudējumu.

Tiesa, daudzi no mums nevēlas dvēseles lietas atstāt reliģijas ziņā, tā vietā cenšoties zinātniski pierādīt dvēseles eksistenci. Par to, ka cilvēka dvēseles svars ir 21 grams, tu noteikti esi dzirdējis no slavenās 2003. gada filmas “21 grams”, tad zini, ka filmas sižets ir balstīts uz visai neparasta eksperimenta, raksta "Live Science".

Cik tad patiesībā sver cilvēka dvēsele? Sliktās ziņas ir tādas, ka, protams, neviens to nezina. Zinātnē dvēseles eksistence pierādīta nav, tāpēc nosvērt dvēseli nav iespējams. Tiesa, ir vērts iepazīties ar kāda ārsta dīvaino stāstu, kurš tomēr centās izmērīt dvēseles svaru.

Stāsts sākas pagājušā gadsimta sākumā, kad ārsts Dankans Makduglass sāka lauzīt galvu: “Ja reiz cilvēkam ir dvēsele, tad tā aizņem vietu. Ja tā aizņem vietu, tad tā kaut ko arī sver. Pareizi?”

Nosvērt dvēseli

Makduglass nosprieda, ka ir tikai viens veids, kā noskaidrot dvēseles svaru. “Ja reiz šī mūsu hipotēzē pieņemtā substance ir organiski sasaistīta ar ķermeni līdz nāves brīdim, tad būtu prātīgāk uzskatīt, ka tā ir kaut kāda veida gravitatīva matērija, un tāpēc to vajadzētu pamanīt nāves brīdī, cilvēku nāves procesā nosverot,” viņš rakstīja savā pētījumā 1907. gadā.

Tā nu Makduglass sāka sadarbību ar vietējo labdarības klīniku, kurā tika ievietoti pacienti ar tik ielaistu tuberkulozi, ka cerības uz izdzīvošanu nepastāv. Tuberkuloze, kas tajā laikā bija neārstējama, bija ļoti piemērota Makduglasa pētījumam, jo tuberkulozes pacienti parasti nomira nekustīgi, slimības nogurdināti, un ar liekām kustībām neiztraucētu svēršanu.

Makduglasa pirmais pacients, vīrietis, nomira 1901. gada 10. aprīlī. Viņa nāves brīdī svars strauji samazinājās par 21,2 gramiem. Tieši tajā brīdī dzima leģenda. Makduglasu neinteresēja, ka nākamā pacienta svars nāves brīdī samazinājās par 14 gramiem, turklāt 15 minūtes pēc tam, kad pārstāja elpot. Savukārt trešajā gadījumā svars pēc nāves samazinājās divās pakāpēs – sākumā pazuda 14, bet pēc minūtes 28,3 grami. Ceturtais gadījums netika ņemts vērā, jo svari neesot bijuši labi kalibrēti daļēji tāpēc, ka iejaukušies kādi cilvēki, kuriem pētījums nav bijis pa prātam. Tiesa, kas tie par cilvēkiem, Makduglass neatklāj. Savukārt 5. gadījumā pacients zaudēja 10,6 gramus, tomēr svari pēc tam salūza, kas liek apšaubīt arī šo ciparu. 6 gadījumā pacients pamanījās nomirt, kamēr Makduglass regulēja svarus.

Pēc tam eksperimentu Makduglass atkārtoja ar 15 suņiem, tomēr to svars nāves brīdī nemainījās, kas, viņaprāt, bija pazīme, ka suņiem nav dvēseles un debesīs tie pēc nāves nenonāk.

Pētījuma rezultāti 1907. gadā tika publicēti zinātniskajā žurnālā “Journal of the American Society for Psychical Research”.

Neatbildamais jautājums

Lai nu kā, pat tajā laikā, kad zinātne un medicīna vēl nebija tik attīstīta kā mūsdienās, ļaudis Makduglasa pētījumu uztvēra ar zināmu skepsi. Viņš pats paziņoja, ka būtu vajadzīgi vēl vairāki mērījumi, lai pavisam droši pateiktu, ka dvēselei ir svars, tomēr tie nekad netika veikti. Visticamāk, ētisku iemeslu dēļ.

2000. gadā kāds fermeris Oregonā nolēma eksperimentu atkārtot ar duci aitu. Lielākā daļa aitu nāves brīdī nevis zaudēja svaru, bet pieņēmās tajā. Tiesa, tikai uz mirkli, pēc kura atguva iepriekšējo svaru.

Tajā pašā laikā ķīmiķis un ārsts Džerijs Nahums izvirzīja hipotēzi, ka dvēselei vai vismaz apziņai ir jābūt saistītai ar informāciju, kas ir ekvivalenta zināmam lielumam enerģijas. Tā kā vienādojums E = mc ^2 paredz, ka enerģija ir masa reiz gaismas ātrums kvadrātā, šī enerģija varētu būt nosverama ar pietiekami smalkiem elektromagnētiskajiem instrumentiem.

Nahumam gan neizdevās iegūt finansējumu, lai varētu sākt eksperimentus, kas parādītu, vai viņam ir taisnība. Tiesa, Nahums pat neapsvēra eksperimentus veikt ar cilvēkiem. Tā vietā viņš gribēja izmantot dēles.

Lūk, secinājums ir viens: tā arī zinātniski nav izdevies pierādīt, vai dvēselei ir svars un vai tā vispār eksistē. Pagaidām atbildes atstāsim reliģijas ziņā.