Pk, 7.10.2022.

"Amnesty International" ziņojuma skandāls: vai uz starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām maz var paļauties?

Elizabete Elīna Vizgunova-Vikmane
"Amnesty International" ziņojuma skandāls: vai uz starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām maz var paļauties?
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 45
Foto: ANTONIO COTRIM/EPA

Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas – ievērojamākā no tām "Amnesty International" – uzskatāmas par starptautiskās cilvēktiesību arhitektūras pamatpīlāriem. Pēc skandāla šo organizāciju nu kritizē visi, kam nav slinkums, apšaubot organizācijas kredibilitāti. Tomēr, par spīti ziņojuma vienpusējībai un zemajai kvalitātei, šī skandāla kontekstā būtu svarīgi atcerēties arī citu svarīgu elementu – t.i., starptautisko cilvēktiesību organizāciju lielo nastu, cīnoties par cilvēka cieņas ievērošanu visā pasaulē.

TVNET jau ziņoja, ka "Amnesty International" ceturtdienas rītā izplatītajā ziņojumā teikts, ka Ukrainas karavīri, cenšoties atvairīt Krievijas iebrukumu, pakļauj briesmām mierīgos iedzīvotājus, izveidojot bāzes un izvietojot ieročus dzīvojamo namu rajonos, arī skolās un slimnīcās. Ukrainas valdība strauji reaģējusi uz ziņojumu, norādot, ka starptautiskā cilvēktiesību organizācija ar šāda naratīva izplatīšanu pārnes vainu no agresora uz upuri un iesaistās Krievijas dezinformācijas un propagandas kampaņā.

Par ko visi “šūmējas”?

Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas šādos skandālos ierautas bieži. Nacionālās valdības nereti nikni pretojas šādu organizāciju ziņojumiem un atzinumiem, ķeroties pie nacionālajām interesēm. Piemēram, Izraēla regulāri apsūdz citu starptautisku cilvēktiesību organizāciju "Human Rights Watch" antisemītismā, jo tā kategoriski iestājas pret Izraēlas īstenoto politiku pret Palestīnu. Protams, šo organizāciju darbību – kurās nereti trūkst cilvēkresursu un laba atalgojuma – raksturo arī kļūdas, kas piesaista tām papildu uzmanību. Šajos gadījumos tiek pārmesta valstu iekšpolitiskā konteksta apzināta ignorēšana vai nezināšana. Piemēram, vēl tikai pagājušajā gadā "Amnesty International" uz laiku atsauca Krievijas ieslodzītā opozicionāra Alekseja Navaļnija sirdsapziņas gūstekņa statusu pēc tam, kad presē bija uzpeldējuši paša Navaļnija nacionālistiski un pret imigrāciju noskaņoti komentāri, kas izteikti pirms krietna laika. Šī skandāla ietvaros "Amnesty International", tēlojot Navaļnija palīgu Leonīdu Volkovu, izjokoja Kremlim pietuvinātie komiķi Vovan un Lexus. Pēc skandāla organizācija paziņoja, ka kļuvusi par Kremļa dezinformācijas kampaņas upuri, un atgrieza Navaļnijam sirdsapziņas gūstekņa statusu.

Tomēr, lasot "Amnesty International" ziņojumu, piezogas sajūta, ka šāda veida vienpusēja un zemas kvalitātes satura publicēšana situācijā, kad “katram muļķim skaidrs”, kurš situācijā ir agresors un kurš – upuris, ir nepieļaujama. Sliktu pēcgaršu atstāja arī organizācijas Ukrainas biroja vadītājas Oksanas Pokaļčukas atkāpšanās no amata, Facebook ierakstā pamatojot ne vien ar nekvalitatīvo ziņojuma saturu, bet arī Ukrainas biroja izolāciju no tā sagatavošanas, iespējams, lai nodrošinātu neitralitāti. Tomēr rezultāts sanāca pavisam pretējs, spēlējot par labu Kremļa naratīviem. Tā pavisam nevilšus starptautiskās cilvēktiesību organizācijas atklāj savu vājību pret dezinformāciju.

Kāpēc starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ir (tik sasodīti) svarīgas

Jāatzīst, ka satraucoša pēc šī skandāla bijusi arī daudzu politologu un mediju reakcija. Visi ar prieku metušies nomelnot "Amnesty International", kā arī paust bažas par Kremļa ietekmi šīs organizācijas iekšienē. Tomēr šāda nepārdomāta starptautisko cilvēktiesību organizāciju diskreditēšana kaitē starptautiskajā likumā balstītajai sistēmai, kura nozīmīga arī Latvijai.

Paradoksāli, bet, asi reaģējot uz šādu organizāciju kļūdām, arī mēs riskējam tuvināt Kremli tā mērķim.

Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas dara to darbu, kuru nevar darīt Latvijas un citu valstu diplomāti, lai vismaz relatīvos miera apstākļos saglabātu attiecības ar demokrātijai un brīvībai “mazāk draudzīgajām” valstīm. Tādu pasaulē ir vairums – 2022. gada "Freedom House" ziņojums vēsta, ka no 195 valstīm tikai 83 vērtējamas kā “brīvas”. Šīs organizācijas nenogurstoši aizstāv un atgādina par cilvēktiesību pārkāpumiem, sniedz tiešu atbalstu tiem, kuru tiesības ir pārkāptas, un lobē izmaiņas nacionālā un starptautiskā likumdošanā. Tas nozīmē, ka šo organizācijas pamatu pamatos prasa no darbiniekiem milzīgu izturību un noturībspēju pret politiskiem un personīgiem uzbrukumiem, jo tās vienmēr atrodas “zem sitiena” agresīvi noskaņotām valdībām vai vienkārši “noderīgiem idiotiem”. 

Nav noliedzams, ka pret šādu starptautisku un autoratīvu avotu sniegto informāciju jāizturas ar lielu uzmanību un pamatoti jākritizē.

Tāpēc atzinīgi vērtējama straujā Rietumvalstu starptautiskās sabiedrības reakcija un solidaritāte ar Ukrainu.

Akmens "Amnesty International" dārzā – faktu pārbaudīšana un iekšējā kvalitātes kontrole tagad ir pieņemta prakse pat mazās organizācijās, nemaz nerunājot par tādām, kurām biroji izvietoti visos pasaules reģionos. Tomēr "Amnesty International", līdzās citām starptautisko cilvēktiesību organizācijām, pelnījusi sapratni, un iespēju savu darbību turpināt, saņemot to pašu entuziastisko atbalstu, kuru līdz šim. Ar norunu, ka organizācijas iekšienē tiks pievērsta pastiprināta uzmanība ētiskām un profesionālām normām, kas pārkāptas šā ziņojuma tapšanas laikā.

Kas īsti nogāja greizi? 

"Amnesty International" ilgstoši iestājusies gan  pret Krievijas agresiju Ukrainā, gan pret cilvēktiesību pārkāpumiem un sarūkošo brīvību Krievijā. Visticamāk, šī situācija vērtējama kā komunikācijas kļūme – ko pati organizācija netieši atzinusi arī ar savu paziņojumu un atvainošanos 7. augustā, vēlreiz uzsverot solidaritāti ar Ukrainu pret Krievijas agresīvo un neattaisnojamo rīcību.

Protams, vienmēr aktuāls jautājums ir par profesionālo ētiku, kuru pati organizācija apkopo sešās pamata vērtībās – starptautiskā solidaritāte, efektīva rīcība indivīda labā, savstarpēja cieņa, neatkarība un objektivitāte, universālums un nedalāmība, kā arī organizācijas darbība globāli. Tomēr šķiet, ka šajās vērtībās kaut kā trūkst – precizitātes un rūpības. Iespējams, runa ir par tik aktuālo faktu pārbaudi, kas nodarbina žurnālistu un pētnieku prātus visā pasaulē. Turklāt šī ziņojuma leģitimitātei būtu nākusi par labu iesaistīto ekspertu identificēšana. Starp tiem noteikti jāatrodas arī kādam vismaz Austrumeiropas vai Ukrainas drošības eksperta vārdam vai, kā piedāvājis Pokaļčukas vadītais organizācijas birojs Ukrainā, Ukrainas Aizsardzības ministrijas komentāram. Diemžēl šāda ziņojumu "lokalizēšana" starptautiski bāzētām organizācijām nereti "klibo". 

Tagad, kad šo organizāciju darbība ir zem lupas ik dienas, rupjas kļūdas attaisnot ir grūti. Jo neviens sevi cienošs un ambīcijām pilns autokrāts un viņa atbalstītāju pulks nelaidīs garām iespēju šādu diskreditējošu informāciju izmantot pret starptautisko cilvēktiesību aizstāvjiem un cilvēktiesību pārkāpumu upuriem, lai grautu starptautiskajā likumā balstīto kārtību.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu