:format(webp)/nginx/o/2018/12/19/11666974t1h7cd7.jpg)
/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
Līdz ar savstarpējās sāncensības rašanos pasaulē parādījās arī vēlme kaut kā apiet definētos spēles noteikumus, lai iegūtu priekšrocības. Krāpšanās sporta sacensībās nav tikai dopinga lietošana - pastāv daudz citu radošu veidu, kā censties uzlabot savas izredzes skrējienā pēc kausa, medaļas vai atzinības.
Šajā rakstā apskatīsim dažus absurdākos krāpniekus sporta vēsturē, kas balansē uz komiskuma robežas. Iedvesmu šādam topam smēlos atmiņās, jo 2017. gadā pabiju Ķelnes antidopinga laboratorijā, kuras vadītājs Hanss Geijers atklāja daudz neticamu stāstu iz dzīves.
Profesors stāstīja, ka sportisti, lai nodotu analīzes dopinga kontrolieriem, izmantojuši mākslīgu dzimumlocekli, kas pildīts ar "tīru" urīnu. Mūsdienās šādu gadījumu skaits esot neliels, jo analīzes jānodod speciālistu klātbūtnē.
Atlēti nodevuši mākslīgo urīnu, ko iegādājušies tīmeklī, vai paši savu, ko uzkrājuši iepriekš, pirms aizliegto vielu lietošanas. Mākslīgo urīnu paraugos pamanot uzreiz, jo tajā nav cilvēka hormonu. Esot bijuši mēģinājumi analīzēm pievienot šķidrās ziepes vai trauku mazgājamo līdzekli.
Bet šajā apskatā iztiksim bez dopinga lietotājiem, apskatot citus radošus veidus, kā sportisti mēģinājuši krāpties.
Bostonas maratona uzvarētāja daļu maršruta veic ar metro
1980. gadā notikušajā 84. Bostonas maratonā uzvarēja Rozija Ruisa Vivasa. Tiesa, ar šādu titulu viņa varēja lepoties tikai aptuveni astoņas dienas. Šķetinot aizdomīgos pavedienus, viens no tiem bija viņas uzrādītais laiks, kas bija neticams astoņdesmito sākumposmam - divas stundas un 31 minūte. Iepriekš viņa bija skrējusi Ņujorkas maratonā, kur uzrādīja laiku divas stundas un 56 minūtes.