Salīdzinot ar iepriekšējo priekšvēlēšanu periodu, redzams, ka pašreizējās partiju programmās spilgtāk izkristalizējas tādas tēmas kā nacionālā drošība, enerģētika un zaļais kurss. Tiesa, pārsteidzoši ir tas, ka koalīcijas partiju programmās teju nemaz nav pieminēta cīņa ar Covid-19, jo vīrusa izplatības pieaugumu mēs, visticamāk, rudenī vēl jutīsim, tā TVNET raidījumā “Nedēļas fokusā” pauda TVNET politologs Artūrs Bikovs, piemetinot, ka pandēmijas radītās sekas jūtam joprojām.
Iemesls tam varētu būt fakts, ka aktuālāki kļuvuši citi jautājumi, piemēram, karš Ukrainā, kā arī apstāklis, ka partiju programmas publicētas vasarā - laikā, kad Covid-19 izplatība aprimusi. Tāpat partiju programmu vidū manāmi solījumi, kuru realizēšanai nav skaidra finansiālā seguma, piemēram, mobilās reaktīvās zalvju iekārtas “HIMARS” iegāde - viena šāda iekārta maksā aptuveni 5,6 miljonus ASV dolāru -, kā arī divreiz palielināt veselības aprūpei paredzēto finansējumu. “Dodot šādus solījumus, ir jāskaidro, no kurienes plānots ņemt finansējumu to izpildei,” secina Bikovs.
Vaicāts par pretrunīgākajiem partiju solījumiem, politologs norāda, ka vieglāk būtu nosaukt saskaņotākās partiju programmas, piemēram, tādas, kur programma ir saskaņota ar partijas ideoloģiju. Savukārt partijām, kurām šādas noteiktas ideoloģijas nav, programmas saskaņot ir grūtāk, turklāt atkal rodas jautājumi par fiskālo segumu grandiozu solījumu īstenošanai. Tāpat jāņem vērā, ka relatīvi zaļāki energorisinājumi, kā, piemēram, gāze, šobrīd nav tik viegli pieejami kā pirms gada, norāda eksperts, piemetinot, ka nav īsti skaidra koalīcijas kopējā attieksme pret kodolenerģiju.
Turpinot diskutēt par partiju solījumiem, Bikovs norāda, ka atsevišķas nelielas partijas sola palielināt valsts lomu iedzīvotāju privātajā dzīvē un jautājumos, piemēram, ieviešot Satversmē skaidru ģimenes definīciju, bet no otras puses - mazināt valsts lomu biznesā un ekonomikā. “Tas ir nekonsekventi,” norāda eksperts.
Tāpat vairumā gadījumu pēc programmām vien ir grūti noteikt, kādu ideoloģiju politiskie spēki pārstāv. Piemēram, solījums “palielināt latviešu īpatsvaru valstī” - kas pats par sevi liek uzdot jautājumus - varētu būt vērtējams gan nacionāli, gan konservatīvi, bet līdztekus tam ir tāda pozīcija kā “NATO ir viens no galvenajiem stratēģiskajiem partneriem”, kas pats par sevi ir pretrunā ar nacionālismu tā klasiskajā izpratnē, kur paļaušanās lielā mērā ir uz pašu spēkiem un aizsardzību. “Tas, protams, nav pārmetums: NATO ir nozīmīgākais stratēģiskais partneris valsts aizsardzībai,” rezumē eksperts, rezumējot, ka ideoloģijas to klasiskajā izpratnē ne vienmēr izpaužas partiju programmās. “Tas, protams, nav slikti - redzam, ka dažās programmās veidojas tāds kā ideoloģiju sajaukums, - bet rodas jautājums par saskaņotību.”
Aplūkojot partiju piedāvājumu reģioniem, Bikovs min, piemēram, solījumu pārskatīt administratīvi teritoriālo reformu, kas vietvarām “varētu būt interesants”. Tomēr vienlaikus manāmi neizpildīti un jau atkārtoti doti solījumi, piemēram, Latgales kā reģiona stiprināšana, taču šādi neizpildīti solījumi nesniedz vēlētājam uzticību un pārliecību, ka, lūk, šī partija pilda doto vārdu. “Man gribētos, lai partijas vairāk pievērš uzmanību tam, kas notiek reģionos, īpaši Latgalei, nevis tikai tam, kas notiek Rīgā,” rezumē TVNET politologs.
