Pirms sešiem mēnešiem Krievija iebruka Ukrainā un izvērsa tur asiņainu karu. Tūkstošiem civiliedzīvotāju gājuši bojā, un miljoniem bijuši spiesti emigrēt. Daudzi no viņiem ir atraduši pagaidu mājvietu Latvijā. Un šodien, 1. septembrī, ukraiņu bēgļu bērni atsāk skolas gaitas.
Inga ar vīru un trīs bērniem Latvijā ieradās marta vidū. Viņu mēs satiekam Natālijas Draudziņas vidusskolā, kur piektajā un otrajā klasē sāka mācīties divas viņas atvases. "Vispirms aprīlī iestājāmies 80. vidusskolā, jo tā mums bija tuvu dzīvesvietai. Tā kā tagad dzīvojam centrā, nolēmām pāriet uz šo skolu," stāsta sieviete.
Jaunākā meita ies Ukrainas skolas pirmajā klasē, t.i., mācīsies attālināti. Taču ne tikai viņa. "Mums ir ļoti interesants mācību process, jo paralēli attālināti mācāmies Ukrainā, t.i., tiešsaistē. Pāris dienas mācīsimies latviešu skolā, pāris dienas - ukraiņu. Respektīvi, sadalīsim, pielāgosimies, darbosimies gan tur, gan tur. Sākumā būs grūti," apcer Inga.
Savus bērnus latviešu skolā nolēma laist arī Tatjana. Ar diviem bērniem viņa ieradās jūnijā no Harkivas. "Pateicoties latviešiem, mēs nejūtamies kā viesi, kā bēgļi. Mēs jūtamies kā mājās. Attieksme pret mums ir ļoti laba, un mēs cenšamies atdarīt ar to pašu, ievērojot viņu tradīcijas, viņu likumus," stāsta Tatjana.
Viņas bērni mācīsies 64. un 74. skolā, kas atrodas blakus viena otrai. "Mēs nolēmām, ka mūsu bērni ies latviešu skolā, nevis krievvalodīgajā, nevis ukraiņu, bet latviešu valodā, lai ātrāk apgūtu latviešu valodu un, iespējams, ātrāk integrētos viņu kultūrā," skaidro sieviete.
Lai gan ar latviešu valodu Tatjanas atvasēm ir grūtības, elementāras lietas, piemēram, sasveicināties vai pateikt paldies, viņi jau var. Vēl jo vairāk, visa ģimene cenšas vienmēr izmantot latviešu valodu ikdienā.
Tāpat izglītības iestādes rūpējas, lai adaptācija notiktu pēc iespējas ātrāk. Piemēram, 74. pamatskolā tika atvērts atbalsta centrs ar profesionālu psihologu un skolotāju no Ukrainas, stāsta direktore Veronika Pļuščevska. Turklāt skola iecerējusi bērniem nodrošināt iespēju mācīties ukraiņu valodā. Un ir kam mācīties! Pēc Pļuščevskas teiktā, šogad vairāk nekā 50 bērnu, t.i., aptuveni 10% no visiem skolēniem, ir no Ukrainas.
Starp tiem ir Juliāna, Artjoms, Kirils un Arsenijs. Neskatoties uz kara šausmām un ilgām pēc mājām, viņi jūtas labi. "Es jūtos lieliski. Un es ļoti priecājos, ka atbraucu uz Latviju, un man šeit ļoti patīk. Es patiešām priecājos, ka jūs mums palīdzat. Paldies," saka Juliāna.
"Es jūtos labi, es pat teiktu, ka lieliski. Sākumā domāju, tāpēc, ka tā ir cita valsts, domāju, ka uz mani kaut kā šķībi skatīsies. Bet es kļūdījos. Ļoti laipni cilvēki. Šeit viņi pret mums izturas labi, nežēlo savus spēkus. Nu ļoti priecājos, ka ir tik laba sabiedrotā valsts," optimisma pilns ir Arsenijs.
Arsēnijs un Artjoms mācības Latvijā sāk tikai šodien, bet Kirils un Juliāna jau paspējuši apmeklēt skolu pagājušajā mācību gadā. "Mācības iet labi. Lielākā daļa skolotāju zina krievu valodu, un var labi ar viņiem komunicēt, mācīties. Daži skolotāji nezina krievu valodu, bet viņi zina angļu valodu. Tāpēc es pilnībā saprotu, ko viņi saka. Proti, arī mācībās iet labi," saka Kirils.
"Mācījos šeit tikai pusotru mēnesi, bet iespaidu jau ir daudz. Varu teikt, ka man ļoti patīk mācīties pie jums. Principā jums ir ļoti laipni kolektīvi un laba skola. Runājot par mācībām, viss ir ļoti viegli, ne tik grūti. Maza slodze, un viss bija ļoti skaidrs un viegli. Man viss patīk," stāsta Juliāna.
Runājot par latviešu valodu, viņa gan piebilst, ka bija grūti pierast pie nekatrās dzimtes trūkuma. Tāpat runāt ir nedaudz sarežģīti. Tomēr tas neliedza viņai un pārējiem iemīlēt mūsu valsti.
"Viss ir lieliski! Tā ir tik zaļa valsts. Man ļoti patīk jūsu arhitektūra, parki. Visi jūsu apskates objekti, īpaši muzeji, viss ir ļoti forši. Esmu bijusi gandrīz katrā, un man ļoti patika. Cilvēki ir ļoti laipni. Un es priecājos, ka atbraucu uz šejieni un ka mūs šeit atbalsta," teica Juliāna.
Savukārt Kirilam liekas, ka šeit ir ļoti forši pusaudži. "Visi ir draudzīgi, viegli atrast kompāniju. Kopumā mūs ļoti labi uzņem, visi šeit mūs mīl."
Ļoti skaista valsts, ļoti skaistas ēkas Rīgā, īpaši Vecrīgā, atzīmē Arsenijs. Viņam mūsu galvaspilsēta atgādina viņa dzimto pilsētu. "Tātad, staigājot pa Rīgu, jūtos kā mājās."
Kad karš beigsies, diemžēl nav zināms. Tomēr, neskatoties uz visām grūtībām, ar kurām saskārušies ukraiņi, viņi atrod spēku dzīvot tālāk. Arī neraugoties uz to, ka viņi ir 1000 kilometru attālumā no savas dzimtenes, kur katru dienu mirst viņu tautieši.
Pilnu reportāžu var noskatīties šeit
