Raivis Dzintars: Viss ir mūsu pašu rokās

Jums ir daudzu gadu pieredze politiskajā darbībā. Kā ir mainījusies politiskā vide? Kā pats esat mainījies?

Nesen sanāca ieskatīties astoņdesmito gadu britu komēdijseriālā “Jā, ministra kungs”. Šķiet, ka tas ir par mūsdienām. Politikas pamati nemainās ne tikai gadu desmitu laikā, bet pat simtu un vēl vairāk gadu laikā. Ja pašķirstām Makjavelli “Valdnieku” vai pat sengrieķu filozofu darbus, redzam tos pašus izaicinājumus un tās pašas mūžsenās dilemmas. Mainās salīdzinoši nebūtiskas dekorācijas. Kā mainījies esmu es? Droši vien labāk sapratis, kā politika patiesībā darbojas.

Vai tas sev nenes līdzi zināmu cinisma devu?

Par to pavisam nesen lekcijā runāju ar Nacionālās apvienības jauniešiem. Politikā ideālisma saglabāšana prasa papildu mērķtiecīgu darbību. Jā, tā vide ir viscaur ciniska. Man nepatīk lietot apzīmējumu “spēle”, jo likmes ir cilvēku, uzņēmumu, nozaru un pat valstu likteņi. Bet pēc visām pazīmēm tā ir ļoti specifiska un sarežģīta spēle. Pirms ienākšanas politikā man šķita, ka pietiks kaut kam ļoti stipri ticēt, labi argumentēt un soli pa solim visi man piekritīs… un “tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”.

Izrādījās, ka ar to nepietiek?

Izrādījās, ka noteikumi, kurus pat cilvēks ar politologa izglītību redz no ārpuses, stipri atšķiras, kad tas ir jādara praktiski. Atgriežoties pie ideālisma tēmas, es to sildu sevī apzināti un mērķtiecīgi – caur kultūras un atceres pasākumiem, caur grāmatām, caur dzīvu saskarsmi ar dažādu paaudžu patriotiem. Jo praktiskajā politikā ideālisms var pat traucēt. Reālpolitikā katra sarkanā līnija samazina manevru iespējas, kā rezultātā daudzām partijām un politiķiem ideālisms kļūst par atavismu, kas laika gaitā atmirst.

Vai tas nozīmē, ka politikā tikko ienākušiem cilvēkiem ideālisma ir vairāk?

Kā visur, cilvēki ir ļoti atšķirīgi. Arī politikā daudzi jau no paša sākuma nāk nevis pēc kādām augstākām vērtībām, bet pēc statusa, mantiska labuma vai vienkārši grib izmēģināt varas “narkotiku”. Bieži ir tā, ka iesākumā politiķiem ir ideālisms, bet absolūti nav pieredzes un saprašanas, kā savus ideālus aizstāvēt. Tad vēlāk pamazām nāk saprašana, bet atmirst ideālisms.

Kā saglabāt ideālismu tik ciniskā vidē?

Zelta jautājums. Katram jau atkal ir savs ceļš. Man ir politologa izglītība, bet šobrīd studēju psihoterapiju. Tas ir viens no ceļiem, kā var uzraudzīt un saprast pats sevi un pamanīt arī to, kas notiek tuvāko līdzgaitnieku iekšējā pasaulē. Nu, un oponentu pasaulē arī pie reizes. (Pasmejas.) Es gribētu teikt vārdu “atceries”. Kā “Lāčplēsī”: “Dzīvs tu esi, ja atmiņa dzīva, asa un dzēloša tevī kā dadzis. Atceries pilis, kas grimušas, atceries raudošo Staburadzi…” Tās šausmas, ko redzam šodien Ukrainā, vienā vai otrā veidā ir piedzīvojusi teju katra latvieša dzimta. Tās šausmas, ko redzējuši mūsu vecvecāki… Vai viņi gribētu, ka iekarotāju valoda šeit dominē? Ka atkal daļa valsts vadītāju gatava koķetēt ar ļaunuma impēriju?

Bet tagad jau gandrīz visas partijas runā nacionāli.

Tam ir gan plusi, gan mīnusi. No vienas puses, mēs varam lepni teikt: redzat, mums bija taisnība! Beidzot varam atrast balsis, lai ieviestu skolās valsts valodu, atbrīvotos no okupācijas simboliem, ierobežotu Maskavas propagandu un citas lietas, kam sen jau bija jābūt paveiktām. No otras puses, ir jāatceras, ka vairumam partiju šī nacionālā noskaņa ir tikai mirkļa parādība, kamēr Ukrainas jautājums nav kļuvis jau pavisam pierasts. Kas mainījies pa vējam vienreiz, mainīsies atkal un atkal.

Vai nav tā, ka priekšvēlēšanu laikā visas partijas teiks, ka ir tās pareizākās un tām citām nevar uzticēties?

Bez šaubām. Šajā ziņā gan mēs neesam unikāli. (Pasmaida.) Es ļoti labi apzinos, ka cilvēki uz politiķiem lūkojas ar piesardzību, lai neteiktu – skepsi. Bet varbūt tieši to ir devuši šie gadi politikā, ka neredzu visu tikai melnu vai baltu. Zinu, ka mana darba blakne ir un būs tas, ka cilvēki skatīsies un klausīsies ar piesardzību. Reizēm tas, protams, ir skumji, kad kaut ko no sirds daru, bet jūtu barjeru tāpēc, ka politiķis, lūk. Bet kādas tad ir izvēles? Nedarīt? Nerunāt? Ja maniem aicinājumiem nepiekrīt, to varu sev piedot, bet ne to, ka neaicinu un nerīkojos.

Uz ko jūs aicināt šajās vēlēšanās? Balsot par Nacionālo apvienību?

Būtu savādi, ja es kā partijas priekšsēdētājs to nedarītu. Protams, es uzskatu, ka tā ir stabila izvēle par vērtībām, kas nenoveco ne četru, ne četrdesmit gadu laikā. Bet, atkāpjoties no partijas lietām, svarīgākais, manuprāt, šajās vēlēšanās ir neeksperimentēt. Pirmkārt, piedalīties, jo arī nepiedalīšanās ir eksperiments. Un, otrkārt, nebalsot pēc principa “nu paskatīsimies, kas sanāks”. Tāds diemžēl lielā mērā bija iepriekšējo vēlēšanu rezultāts, un diez vai daudzi nojauš, ko valstij maksāja. Kad līdzās notiek šausminošs karš un tā sekas smagi ietekmēs arī mūsu dzīvi, ir jābalso prātīgi. Nav ideālu izvēļu, bet pats ļaunākais ir iedomāties, ka dažas no tām nevarētu izrādīties katastrofālas.

Ko šis laiks prasa no mums ārpus vēlēšanām?

Es teiktu, ka pārskatīt prioritātes. Pasaule ir iegājusi baisu turbulenču zonā. Varam vēl inerces pēc fokusēties uz daudzām ierastām komforta lietām, bet faktiski

šis laiks prasa pievērsties eksistenciāliem jautājumiem. Kas es esmu? Kas man ir patiešām vērtīgs? Ko es esmu gatavs sargāt?

Jā, es teiktu, ka šis laiks prasa arī modināt vīrišķību, ar to saprotot nevis brutālu spēku, bet mīlestību, kas spēj sevi aizsargāt.

Vai varētu teikt, ka šis ir nenoteiktības un trauksmes laiks?

Nenoteiktība un trauksme laikmetu raksturo jau ilgāku brīdi. Arī pirms kara un pandēmijas. Tagad, protams, nenoteiktības kļūst vēl vairāk. Nav labāka brīža, kad turēties pie saknēm un pamatvērtībām. Jā, nezināmā ir daudz, bet varam uzmanību vērst pie tā, ko zinām. Kad pavadu laiku ar saviem trim dēliem, tad zinu, ka šis ir vērtīgs laiks. Kad iestājos Zemessardzē, tad zinu, ka tā vienkārši ir pareiza rīcība šim laikam. Sirdsmieru dod izvēles un rīcība, kas saskaņā ar mūsu sirdsapziņu ir pareiza.

Jūs jau gadu līdzās politiķa pienākumiem strādājat arī par skolotāju. Vai skats uz jauniešiem dod sirdsmieru par Latvijas nākotni?

Viss ir mūsu rokās. Ja jaunieši sajūt patiesumu, jūt, ka mūsu sludinātās vērtības tiešām ir mūsu pašu vērtības, viņi iedegas. Bet pats no sevis nekas nenotiek. Ir liels risks, ka daudzi jaunieši var izaugt ar apziņu “kur labi, tur tēvzeme”, un te nepietiek ar individuālu pieeju. Visam, kas saistīts ar nākotnes Latviju, jābūt valsts uzdevumam numur viens. Sākot no bērna piedzimšanas līdz viņa personības veidošanai visos izglītības posmos.

Vai tā tas ir šodienas varā?

Ir uzlabojumi.

Ir grūti izcīnīti lēmumi par mājokļu programmām, ģimenes valsts pabalstiem, māmiņalgām, sociālām stipendijām, bet šīs lietas politikas procesā ir jāizvelk kā ar knīpstangām.

Vai varat atbildēt, kāpēc neatkarīga Latvijas valsts ir radīta un ar asinīm izcīnīta? Lai rūpētos par katra cilvēka labklājību un drošību? Jā, protams, bet tas ir katras valsts pašsaprotams un neapstrīdams uzdevums. Latvijai ir viena īpaša misija, kas nav nevienai citai pasaules valstij, – rūpēties par latviešu nācijas fizisku un garīgu turpināšanos. Lūk, ceļazvaigzne jebkurā nenoteiktības vētrā!