Ilze Indriksone: Lai Rīga nav visa Latvija

Jūs piekritāt būt par ekonomikas ministri izaicinājumu pilnā laikā, turklāt vien pusgadu pirms Saeimas vēlēšanām. Vai lēmums nāca viegli vai pēc ilgākām pārdomām?

Lēmums nebūt nebija viegls, jo ļoti labi apzinājos gan sarežģīto situāciju valstī, enerģētisko karu, ko mērķtiecīgi īsteno Krievija, gan darba apjomu un atbildību. Garām pārdomām laika nepietika. Svarīgi, ka ģimene mani atbalsta, un arī līdzcilvēku uzticēšanās mani iedrošināja pieņemt lēmumu.

Kādas ir jūsu prioritātes, kandidējot uz Saeimu?

Mani mērķi sasaucas ar to, ko jau iepriekš esmu darījusi un ko uzskatu par svarīgu turpināt. Varu nosaukt trīs galvenās prioritātes. Pirmā – Latvijas enerģētiskā neatkarība. Ar to es domāju energoapgādes drošību, neatkarību no Krievijas energoresursiem un pēc iespējas lielāku pašražotās enerģijas īpatsvaru. Tas ir aktuāli ne tikai šobrīd, tas ir izšķirošs jautājums arī ilgtermiņā valsts izaugsmei. Lai valsts augtu jebkurā jomā, enerģētika ir viens no svarīgākajiem resursiem un ne tikai uzņēmumam vai valstij, bet katrai mājsaimniecībai, katram ciemam, katrai pilsētai. Mums jāturpina attīstīt enerģijas pašražošanu, un tas ir jādara pēc iespējas ātrāk, jo tas būs izšķiroši tuvāko gadu attīstībai.

Otra lieta ir vienmērīga valsts attīstība, lai mēs attīstītos policentriski. Esmu par to jau daudz runājusi un runāšu, ja būs iespēja, arī nākamajā Saeimā. Lai Rīga nav visa Latvija, lai katrs iedzīvotājs, kas dzīvo 100 un vairāk kilometru no Rīgas, justos tikpat novērtēts un ar tikpat labām iespējām attīstīties un augt. Lai būtu iespējas gan ģimenēm, gan uzņēmējdarbībai. Lai labi atalgotā darbā varētu strādāt arī reģionos.

Trešā prioritāte, kas vienmēr caurvij arī visu pārējo, ir latviskums. Latvija ir vienīgā vieta uz zemes, kur latvieši pa īstam var justies kā mājās, kopt savu valodu un kultūru. Pieņemot lēmumus, politiķiem tas vienmēr ir jāpatur prātā un sirdī. Varam justies gandarīti un laimīgi, ka dzīvojam Latvijā, un es ceru, ka vēl ļoti ilgi arī latviskā Latvijā.

Ekonomikas ministrijā noteikti ir daudz iesāktu darbu, kurus vajadzētu turpināt arī pēc Saeimas vēlēšanām?

Noteikti ir jāturpina virziens produktivitātes, inovāciju un lielas pievienotās vērtības radīšanā. Šobrīd visi priekšnoteikumi un atbalsta instrumenti ir gatavi, tagad ir svarīgi ne tikai dot iespēju, bet arī aktīvi mudināt uzņēmējus uzlabot savu darbību jaunā kvalitātē. Ļoti svarīga, protams, ir zinātnes un biznesa sadarbība. Zināšanu ietilpīga ekonomika ir tā, ar kuru var sasniegt tādu dzīves līmeni, pēc kura mēs visi ilgojamies.

Jūs esat Nacionālās apvienības Talsu nodaļas vadītāja un esat bijusi Talsu novada domes deputāte, arī domes priekšsēdētāja vietniece. Kas, jūsuprāt, aktuāls būtu darāms un paveicams Talsos?

Šis ir sāpīgs jautājums. Manuprāt, Talsos vajadzētu vienkārši ļaut cilvēkiem strādāt un tos, kas strādā, arī novērtēt. Talsinieki pēdējos gados ir piedzīvojuši pārāk daudz pārmaiņu, un tas ir redzams pilsētas un novada vaibstos, ka varbūt citām pašvaldībām ir izdevies strādāt stabilāk, nemainot prioritātes, nemainot vadību. Talsiniekiem būtu vairāk jāapzinās sava piederība Talsu novadam un vairāk jāsadarbojas. Pašvaldības vadībai un iedzīvotājiem ir jārunā vienā valodā neatkarīgi no tā, vai tu esi skolotājs, pārdevējs vai deputāts. Politiskās intrigas būtu jānoliek malā, tad arī visas pārējās iespējas sāks darboties. Un, manuprāt, daudzas labas lietas jau notiek.

Jums laikam ir ļoti nemierīga, enerģiska daba: esat lēkusi ar izpletni, stāvējusi futbola vārtos, nodarbojusies ar vieglatlētiku, ķerat zivis. Vai ir jau padomā kāds nākamais gājiens ārpus ierastās komforta zonas?

Pašlaik izaicinājumu ir tik pietiekami, lai uz jauniem tuvākajā laikā neskatītos. Kas attiecas uz ekonomikas nozares izaicinājumiem, tajos es būtu gatava lēkt iekšā arī turpmāk. Tāpat kā ar izpletņlēkšanu – tas notika tikai vienu reizi mūžā, bet man bija tāda izdevība, tāpēc ņēmu un to izdarīju. Vienīgais, ko es varētu vēl vēlēties, – doties kādos kultūras ceļojumos. Man vienmēr ir bijis sapnis iepazīt nevis metropoles, bet tautas un zemes, kur ir saglabājušās vēsturiskas tradīcijas un autentiska kultūra. Tas ir tāds nākotnes apcerējums, kas arī savā ziņā varētu būt izaicinājums. Ne gluži doties uz Amazones džungļiem, bet apmēram tā.

Jums Talsu paugurainē ir māja ar zaļo jumtu. No kurienes tāda ekstravagance?

Jā, manai mājai ir zaļais jumts, turklāt viss ir tapis ar pašu rokām. Jaunieši, vīrs palīdzēja, bet to stādīšanu es pati paveicu. Mana draudzene arhitekte atbrauca no Nīderlandes, kur studēja. Viņa bija noskatījusi zaļos jumtus un uzprojektēja tādu arī mūsu mājai. Sākumā pasmaidīju un teicu: nu projektē, projektē, tad jau redzēs. Bet tad es reiz sēdēju uz jumta kores un sapratu, ka tas zaļais klājums ir jāliek. Man likās, mums ir daudz zaļuma riņķī – zālīte, koki, puķes –, un man arī uz jumta vajag puķes!

Jums ir maģistra grāds vides zinātnēs. Kādēļ izvēlējāties šo studiju jomu?

Kad beidzu vidusskolu, bija aizraujošais 1992. gads, nauda vēl līdz galam nebija samainīta, inflācija kāpa debesīs. Vienlaikus bija lielas iespējas, bet nebija nekādas saprašanas, ko vajadzēs pēc gadiem trīs. Abas ar draudzeni braucām uz dažādām atvērto durvju dienām. Beigu beigās nonācu Bulduru Dārzkopības tehnikumā. Tā vide man likās ļoti sakopta un aprūpēta. Man bija mantota skaistuma izjūta, un es sapratu, ka gribu šeit mācīties. Biju dārza darbos iesaistīta arī pirms tam mājās, jo ģimene audzēja tulpes. Pēc Bulduru Dārzkopības tehnikuma turpināju studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē un pēc tam Latvijas Universitātē. Mana inženieres izglītība šobrīd ļoti noder ministres amatā, jo īpaši jautājumos par enerģētiku un būvniecību.

Skaistumdārzu ierīkošanu esmu praktizējusi ilgstoši. Mana pirmā uzņēmējdarbība jau studiju gados bija augļu koku vainagu veidošana un konsultācijas dārzu veidošanā, un visu mūžu ar pauzēm esmu to saglabājusi. Tā izvēle – neziņā iet uz Bulduru Dārzkopības tehnikumu – izrādījās pareiza, ne mirkli neesmu to nožēlojusi. Bet šobrīd mani apstādījumi ir vien dažādi krūmi un skujkoki, kas neprasa daudz rūpju. Domāju, kad man būs vairāk laika, ņemšu visus tos pāraugušos krūmus ārā un atgriezīšos pie puķēm.

Esat arī tautasdeju dejotāja ar pieredzi. Vai turpināt dejot?

Jau kopš 2000. gada dejoju Pastendes deju kolektīvā “Spriganis”. Tas ir viens no tiem spēka avotiem, lai es varētu darīt citas lietas. Arī, stājoties ministres amatā, teicu: otrdienu vakari ir mani. No dejošanas es neatteikšos darba vai kādu citu iemeslu dēļ. Otrdienās ir Pastende un dejas, un tas man ļoti palīdz.

Jums ir divas meitas un divi dēli. Vai ir kādas noteiktas tradīcijas jūsu ģimenē? Vai varat, piemēram, padancot visi kopā?

Mēs vienmēr svinam kopā Jāņus. Uzkāpjam kalna galā un kurinām ugunskuru, dziedam un ejam rotaļās. Bet mēs to darām nevis 23. jūnijā, bet mazliet iepriekš, kad ir īstie saulgrieži. Tas ir tāds apstāšanās brīdis – atvadīties no visām nedienām un grūtībām un pateikt paldies par to, kas labs ir bijis. Ziemassvētki ir otrs brīdis, kad mēs visi sanākam kopā.

Ko jūs novēlētu cilvēkiem šajā laikā, kā saglabāt sirdsmieru?

Mums katru dienu ir jānovērtē tas, kas mums ir dots, un, ja mēs ieraudzīsim visu to labo un skaisto, un arī to, ko esam devuši citiem, tas dos lielu gandarījumu. Nevajadzētu skatīties uz citu cilvēku veiksmēm vai neveiksmēm, bet katram pašam sev pajautāt: vai man visa kā pietiek? Katram tā robeža ir citādāka, bet patiesībā skaistums ir tajās mazajās lietās, kas mums visapkārt jau ir. Bet neteikšu, ka visiem ir viegli. Ir cilvēki, kam ir grūti ar iztikšanu. Paust neapmierinātību un negācijas ir viegli. Priecāties par mazajiem labestības mirkļiem – tas ir jāiemācās. Man vienmēr ir labs piemērs – vīra vecmāmiņa, kas nodzīvoja pāri par simts gadiem. Satiekot viņu, man bija gaiša un laba sajūta, jo viņa bija cilvēks, kas spēja dabiski dot pozitīvu enerģiju visiem visapkārt. Viņa bija cilvēks, kas vienmēr izstaro gaišumu un vienmēr ir priecīgs par to, kas viņam ir.