Ziemeļkorejas valdība izmanto starptautisko izolāciju, kurā nonākusi Krievija pēc diktatora Vladimira Putina sāktā kara Ukrainā, lai nodibinātu daudz ciešākas saiknes ar Maskavu. Pirmais attiecību uzlabošanās solis bija vērojams jau jūlijā, kad Phenjana pārstāja sekot Ķīnas politikai un atzina tā saucamo Doneckas un Luhanskas tautas republiku neatkarību.
Vēlāk augustā Kims Čenuns un Putins apmainījās vēstulēm, kurās tika solīts “paplašināt daudzpusīgu un konstruktīvu sadarbību un attiecības”. Turklāt arī Maskavas atbalstīto separātistu “tautas republiku” vadoņi ar Phenjanas ierēdņiem sprieda par Ziemeļkorejas strādnieku sūtīšanu uz Ukrainas okupētajām teritorijām.
Septembrī kļuva zināms, ka Krievija ir sākusi iepirkt no Ziemeļkorejas “miljoniem artilērijas lādiņu un raķetes”, jo Krievija pati Rietumvalstu noteikto sankciju dēļ nespēj atjaunot savu arsenālu.
Pēc analītiķu un Rietumvalstu diplomātu teiktā, Phenjana sper soli pretim Maskavai, lai nodrošinātu sev “stabilu aizmuguri” gadījumā, ja pieaugs spriedze Korejas pussalā.
“Krievijas izolācija pieaug, un Phenjana redz iespējas Maskavu ievilkt savā orbītā. Ja Kims tagad neieņems viennozīmīgu nostāju par labu Krievijai, tad nākotnē diez vai viņam šāda iespēja radīsies,”
norāda analītiskā centra “Sino-NK” Krievijas-Ziemeļkorejas attiecību speciālists Entonijs Rinna.
Fakts, ka Krievija iegādājas Ziemeļkorejas ieročus, kā arī izmanto šīs valsts strādniekus, ir būtisks starptautisko sankciju pārkāpums, pauž Karaliskā Apvienotā aizsardzības pētījumu institūta pārstāvis Ārons Arnolds. Viņš norāda, ka Krievija arī pagātnē ne reizi vien pārkāpusi ANO noteiktās sankcijas attiecībā pret Ziemeļkoreju.
Krievijas izolācija turpmāk var ļaut attīstīties ciešākām attiecībām starp izolētajām diktatūrām, kas var izpausties kā nelikumīga ekonomiskā darbība, uzskata eksperti. Viens piemērs ir tirdzniecība ar ieročiem, narkotikām un kriptovalūtām.
“Kontrabanda kļūst par ļoti svarīgu Krievijas ekonomikas sastāvdaļu. Ziemeļkorejai ir milzīga pieredze šajā jomā. Tāpēc nav grūti iedomāties, kā varētu formēties alianse šajā jomā, it īpaši Tālo Austrumu Krievijas daļā, kur ierēdņiem ir daudz vairāk rīcības brīvības,” skaidro vecākais zinātniskais darbinieks Karnegi fondā Aleksandrs Gabujevs.
Lai arī attiecības starp pastāvīgajiem ANO Drošības padomes locekļiem ir sabojātas, augstu stāvoši diplomāti cer, ka gadījumā, ja Ziemeļkoreja veiks vēl vienu kodolizmēģinājumu, valstis tomēr spēs saglabāt vienotu pozīciju “vismaz vienā jautājumā”. Jautājums gan ir par to, cik lielā mērā Krievija vēlas norobežoties no “kolektīvajiem Rietumiem”.
“Ja Krievija sasniegs, kā pati uzskatīs, neatgriezenisku punktu, tās sadarbībai ar Ziemeļkoreju vairs nebūs nekādu robežu,” brīdināja Rinna.
Šajā gadījumā jārunā arī par Ķīnu, kas nosacīti arī ir Ziemeļkorejas nozīmīgs sabiedrotais. Ķīna, atšķirībā no Ziemeļkorejas, nav atzinusi separātistu veidojumus par neatkarīgām valstīm, tāpat vismaz publiski tā nav atbalstījusi Krievijas sākto karu Ukrainā. Līdz ar to Ziemeļkorejas satuvināšanās ar Krieviju var nepatikt Ķīnai, uzskata Vašingtonas analītiskā Smitsona centra Ķīnas programmas vadītājs Juņa Suņa.
Pekina raizējas, ka Korejas pussalā var rasties potenciāls konfrontācijas pieaugums starp “ziemeļu trīsstūri” (Ķīna, Ziemeļkoreja, Krievija) un “dienvidu trīsstūri” (Dienvidkoreja, Japāna, ASV).
“Ziemeļkoreja vēlas bezierunu atbalstu no Krievijas un Ķīnas. Ķīna to nevēlas tāpēc, ka tas, visticamāk, Dienvidkorejai un Japānai vēl vairāk liks sadarboties ar ASV. Galu galā – Ķīna vēlas saglabāt normālas attiecības arī ar Dienvidkoreju un Japānu,” pauda Juņa Suņa.
