Ko darīt, ja sabiedrībai ir vajadzība, bet valstij nav naudas tās īstenošanai? Daudzās Eiropas un OECD valstīs atbilde ir meklējama privātajā sektorā: publiskā un privātā partnerība (PPP) ir sevi pierādījusi kā abpusēji izdevīgu ilgtermiņa sadarbības modeli, kurā valsts pārvaldes un privātās struktūras kļūst par partneriem sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā.
Vienkāršoti runājot, tā paver iespēju attīstīt publiskā sektora infrastruktūru par privātā sektora līdzekļiem. PPP tiek veiksmīgi īstenota tādās jomās kā izglītība, transporta infrastruktūra, pakalpojumi, veselības aprūpe u. c. Arī Latvijas veselības aprūpē tas būtu veids, kā atrisināt virkni problēmu, pauž Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētājs Artūrs Kaļva.
Publiskā un privātā sektora sadarbība daudzviet pasaulē tiek veiksmīgi īstenota tādās jomās kā izglītība, transporta infrastruktūra un pakalpojumi un arī veselības aprūpe, īpaši Portugālē, Spānijā un Somijā, kur PPP risinājumi ir ļāvuši īstenot nozīmīgus projektus un būtiski uzlabot veselības aprūpes pakalpojumus.
Parasti PPP līgumi tiek slēgti uz ilgāku laiku – vismaz uz 15 gadiem, savu ieguldījumu sniedz abas puses, arī ieguvums ir abām pusēm, un galvenie riski tiek pārnesti no valsts uz privāto sektoru. Tā kā uzņēmēji ļoti rūpīgi pieskata savu naudu, privātā sektora piesaiste garantē, ka projektā ieguldītie izdevumi tiks uzraudzīti pēc būtības, līdz ar to pastāv mazāka “naudas apgūšanas” iespēja, piemēram, iepērkot pašu dārgāko aparatūru, lai gan no funkciju viedokļa būtu pietiekami izvēlēties risinājumu par zemāku cenu. Turklāt privātajam sektoram nereti ir iespējas un prasmes iepirkumos panākt zemāku cenu nekā publiskam iepircējam.
Latvijā PPP pagaidām nav sevišķi populārs sadarbības modelis. Ja vērtējam, cik atvērta PPP modelim šobrīd ir Latvijas veselības aprūpes sistēma, mana atbilde ir – necik, un galvenā problēma, manuprāt, slēpjas izpratnes trūkumā par to, kas ir PPP.
"Pirmkārt, pat tajos nedaudzajos projektos, kur tiek īstenota PPP, process visbiežāk ir birokrātisks un smagnējs. Ja visu dara likumā noteiktajā standarta kārtībā, pat vislabvēlīgākajos apstākļos līguma saskaņošana aizņem vismaz sešus mēnešus, un neviens uzņēmējs diez ko negrib ielaisties darījumos, kuru saskaņošanai vajag vairāk laika nekā paša projekta īstenošanai," saka Kaļva.
Otrkārt, Latvijā vēsturiski trūkst pieredzes ar privātā sektora iesaisti publiskos projektos, jo, kā zināms, Padomju Savienībā vispār nebija nekā privāta, un savu nospiedumu ir atstājusi arī privatizācija, kas izteikti nodalīja publisko no privātā. Rezultātā mūsu sabiedrībai ir lielas grūtības iztēloties, ka abas puses varētu veiksmīgi sadarboties.
"Es redzu vismaz trīs lielus ieguvumus sabiedrībai, ja PPP veselības aprūpē tomēr tiktu īstenota. Pirmkārt, tā būtu plašāka pakalpojumu un speciālistu pieejamība, īpaši reģionos, kur ciešāka sadarbība starp publisko un privāto sektoru ļautu nodrošināt trūkstošos pakalpojumus. Kā rāda OECD 6,2% Latvijas iedzīvotāju nesaņem nepieciešamo medicīnisko aprūpi pārāk lielu izmaksu, attāluma vai gaidīšanas laika dēļ; Eiropā tie kopumā ir 1,7%," pauž Kaļva.
Turklāt pieejamību veicinātu arī attīstīta infrastruktūra, kas nebūt nenozīmē tikai dzelzsbetona būves: infrastruktūra ir arī mūsdienīgas diagnostikas iekārtas, lietderīgi IT risinājumi u. c., kas var samazināt gaidīšanas laiku, lai saņemtu nepieciešamo izmeklējumu.
Piemēram, E-veselība, ko jau kuro gadu nesekmīgi cenšamies uzbūvēt, kā PPP projekts varētu būt daudz kvalitatīvāks un apbusēji izdevīgs pasākums.
Latvijā ir ļoti spēcīgi IT uzņēmumi, kas pašu uzbūvēto ideju varētu piedāvāt arī citās valstīs, savukārt valsts iegūtu sakārtotu sistēmu, kas raiti strādā un visiem atvieglo dzīvi.
Otrs ieguvums būtu papildu finansējums, ko iegūtu ne tikai sistēma, bet sabiedrība kopumā. Latvija atrodas priekšpēdējā vietā starp Eiropas Savienības valstīm pēc valsts finansējuma veselības aprūpei, toties privātajā sektorā nauda ir – atliktu vien to piesaistīt nišām, kur tās trūkst.
Trešais būtiskais uzlabojums, ko šādi varētu panākt, skar pakalpojumus, kas slimnīcām tiešā veidā nebūtu jānodrošina – ēdināšanu, telpu uzkopšanu, autoparka uzturēšanu u. tml., ko privātais sektors varētu veikt daudz efektīvāk un ar mazākiem resursiem, ļaujot slimnīcai veltīt vairāk laika un enerģijas tās tiešajiem uzdevumiem – veselības aprūpei.
Lai izpētītu, kā PPP darbojas veselības aprūpē, veltīju tam arī savu promocijas darbu. To, ka privātais sektors spēj atrisināt problēmas, kas publiskajam sektoram neizdodas, esam jau pieredzējuši praksē. Kā pozitīvu piemēru no sava pētījuma vēlētos izcelt privāto laboratoriju iesaisti Covid-19 testēšanā.
"Pandēmijas pirmajā vilnī no epidemioloģiskā viedokļa mēs rīkojāmies ļoti pareizi – mēģinājām maksimāli ātri noteikt saslimušos un ierobežot viņu saskarsmi ar apkārtējiem. Lai to paveiktu, bija vajadzīga plaša mēroga testēšana, ko privātais sektors lieliski nodrošināja: ir izstrādāta laboratoriju infrastruktūra, ir plašs laboratoriju tīkls, kas sedz visu Latviju, un ir iespēja doties mājas izbraukumos, kas nebūtu bijis pa spēkam publiskajam sektoram. Rezultātā 95% izmeklējumu pandēmijas pirmajā vilnī veica privātās laboratorijas," saka Kaļva.
Nav pārsteigums, ka 2020. gadā Latvija tika starptautiski atzīta par vienu no piecām OECD valstīm ar augstāko testēšanas aptveri un zemākajiem inficēšanās un mirstības rādītājiem Eiropā. Jā, pandēmijas otrajā vilnī rezultāti vairs nebija tik labi, bet tikai tādēļ, ka paši pieļāvām vīrusa izplatīšanos, jo sabiedrība vairs tik ļoti no tā nebaidījās.
Daļu panākumu nodrošināja arī laika spiediens – gluži vienkārši nebija vaļas veikt laikietilpīgus iepirkumus un saskaņošanas, lēmumi bija jāpieņem ātri, taču izrādījās, ka tas nebūt nemazina pakalpojuma kvalitāti un būtiski neietekmē izmaksas. Turklāt pirmajā vilnī procesu vadīja un politiķus konsultēja profesionāļi, kas izprot veselības aprūpes problemātiku un vajadzības krīzes apstākļos. Mācība, ko varam ņemt līdzi uz priekšdienām un kas tiek izcelts arī promocijas darba secinājumos – svarīgāka par bezgalīgām saskaņojumu grēdām ir savstarpēja uzticēšanās, augsta profesionalitāte un prasme saskatīt citu iespējas tur, kur pašam rokas par īsām.
Pirmais, galvenais un šobrīd vienīgais uzdevums ir izpratnes veidošana plašākā sabiedrībā un lēmumu pieņēmēju vidū. Valsts sektoram jāapzinās, kā PPP modelis varētu atvieglot ikdienu visiem; lēmumu pieņēmējiem jāsaprot, kas ir PPP un kur to piedāvāt; privātajam biznesam vajag garšīgas idejas, kas motivētu iesaistīties.
"Un vēl būtu nepieciešams pastāvīgs dialogs starp iesaistītajām pusēm, platforma, kur interesentiem satikties. Viena lieta ir sarīkot konferenci un pastāstīt, ka tāda PPP eksistē, un tas ir ļoti vajadzīgs, bet ilgtermiņā vēl svarīgāk ir spēt nodrošināt vidi, kur satikties cilvēkiem, kas izprot PPP būtību, lai radītu idejas, kas pārsniedz stāvvietas būvniecību," saka Kaļva.
Ne mazāk svarīgi ir piesaistīt kompetentus ekspertus, kas padziļināti izprot tēmu un spēj precīzi noteikt tieši, kurās darbībās PPP sabiedrībai var dot vislielāko labumu. Šeit arī jāņem vērā, ka svarīga ir valsts ierēdņi un politiķu izpratne par tēmu, jo pie likumu smagnējuma un ierobežojošas birokrātijas arī vislabākās iniciatīvas draud sabrukt.
"Ceļš uz PPP veselības aprūpē var būt arī salīdzinoši viegls, bet pie viena nosacījuma – ja to atbalsta un veicina visas puses. Un tas ir tas, ko es novēlu mūsu valstij – spēt sadarboties uz labām un sabiedrības labklājību veicinošām lietām. Mūsu cilvēki ir pelnījuši veselības aprūpi, kur pakalpojuma sniedzēju izvēlas pēc kvalitātes, speciālistu daudzuma, pieejamības un nevis tāpēc, ka tas ir valsts pakalpojums un nav citu variantu," noslēdz Kaļva.
