Ielūkojoties dažādos darba sludinājumu portālos, var konstatēt, ka pedagogi ir pieprasīti gan pirmsskolas, gan vispārējā izglītībā – pavisam kopā 345 pedagogi. Pašlaik Rīgā, piemēram, ir nepieciešami 18 latviešu valodas un literatūras skolotāji. Trūkst skolotāju dabaszinātņu un citos priekšmetos. Arī pirmsskolas pedagogu trūkums izraisa satraukumu. Kas ir noticis šajos gadu desmitos, jo pedagogu trūkuma problēma nevarēja rasties pēkšņi un uzreiz?
Lai kļūtu par pedagogu, ir jāapgūst dažādas zinības kā pedagoģijā, tā attiecīgo zinātņu pamatos. Centrālās statistikas pārvaldes dati, kas publicēti 2022. gada
janvārī[1], liecina, ka “dabaszinātņu, matemātikas un informācijas tehnoloģiju programmas apgūst 7,8 tūkstoši jeb 10,1 % no kopējā studējošo skaita, kas ir par 273 studējošajiem vairāk nekā iepriekš. Arī šajās studiju programmās vīriešu īpatsvars ir lielāks (71,4 %). 2021./2022. akadēmiskajā gadā samazinājies studējošo skaits pakalpojumu studiju programmās – par 7,3 % jeb 491 studentu. Humanitāro zinātņu un mākslas, kā arī izglītības studiju programmas apgūst attiecīgi 6,1 un 5,1 tūkstotis studējošo, un šajās programmās ir izteikti lielāks sieviešu īpatsvars (73,2 % un 91,6 %)”. Ja studenti izvēlas studēt dažādās izglītības programmās, tad nevajadzētu būt problēmām ar pedagogiem skolās, tomēr realitātē ir citādi. Tātad ir kādi apstākļi, kas traucē pedagogu ataudzi dažādās izglītības pakāpēs. Par tādiem var uzskatīt zemo profesijas prestižu un profesijas prestižam neatbilstošas algas.
Par pedagoga prestižu 2016. gadā Latvijas Izglītības un zinātnes arodbiedrība rīkoja aptauju[2]. Respondentiem lūdza izvērtēt apgalvojumus par skolotāja darba novērtējumu sabiedrībā. Aptaujas rezultāti liecina, ka pedagogi nejūtas novērtēti atbilstoši viņu ieguldījumam, īpaši finansiālajā ziņā. Aptuveni divas trešdaļas respondentu piekrīt, ka izcils skolotāja darbs netiek īpaši novērtēts. Vai kas ir mainījies sešu gadu laikā? Ja nepietiek pedagogu skolās un ja ir apdraudēts pedagoģiskais process, tad nākas secināt, ka ar prestiža paaugstināšanu nav veicies tā, kā gribētos. Arī dažādi pētījumi liecina, ka sabiedrībā augstu tiek vērtētas profesijas tādās jomās kā medicīna, jurisprudence un inženierzinātnes, kurās nodarbinātajiem parasti ir augsti ienākumi. Skolotāji un policisti kopumā tiek cienīti, tomēr netiek uzskatīti par ļoti prestižiem. Droši vien ir tā, ka prestižs bieži vien (arī pamatoti) tiek saistīts ar ienākumiem un darbā veicamajiem pienākumiem.
Sabiedrībā bieži vien ir stereotipiski uzskati, ka skolotājiem ir trīs mēnešus garš atvaļinājums, ka viņi no skolas ārā iet jau pl. 14.00 un ka viņi jau nav tā pārstrādājušies, jo citās profesijās ir vēl grūtāk.
Jāņem vērā, ka vispārējā izglītībā darbs nebeidzas tikai ar zvanu skolā. Tas drīzāk ir zvans uz pārējo procesu – gatavošanos nākamās dienas darbam, kas aizņem pietiekami daudz laika. Lai sagatavotu vienu pilnvērtīgu mācību stundu, bieži vien nepieciešamas divas vai pat trīs stundas. Protams, vēl laiks atvēlams pārbaudes darbu izveidei, labošanai, analīzei un atgriezeniskās saites sniegšanai skolēniem. Tādēļ ir nepieciešams sabiedrībai skaidrot it kā zināmo – skolotāja darbs nebeidzas ar iziešanu no skolas, tas turpinās arī ilgi pēc tam, strādājot pēc vajadzības arī sestdienās un svētdienās. Sabiedrībai vairāk jāskaidro pedagogu darba specifika, lai neveidojas nepareizi stereotipi. Tā tas ir arī ar trīs mēnešu brīvlaiku – tas ir garāks nekā citu profesiju pārstāvjiem, bet tas ir pelnīts, jo nepārtrauktas spriedzes apstākļos arī nepieciešama atpūta. Arvien vairāk pedagogu vidū izplatīts izdegšanas sindroms, kas var atstāt nevēlamas sekas kā uz veselību, tā uz darba kvalitāti. Ir jādomā par pedagogu tiesību paplašināšanu, lai novērstu vardarbību, kas mācību iestādēs arvien paplašinās, tādēļ Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs tiek izskatītas iespējas skolas direktoram rīkoties, ja kāds skolēns ir kļuvis vardarbīgs pret citiem skolēniem vai pedagogiem. Ir jāpalielina pedagoga tiesības, jo pašlaik dominē pienākumi.
Konkurētspējīgs atalgojums ir svarīgs, lai piesaistītu nozarei cilvēkus – tas ļautu atlasīt spējīgākos un talantīgākos skolotājus. Patlaban pieņemtie nosacījumi par atalgojumu 900 eiro un nesabalansētu slodzi neliek domāt, ka uz skolām drīzumā lauztin lauzīsies jaunie speciālisti, jo, tavu brīnumu, pedagogu saime arī noveco. Tādēļ mans piedāvājums problēmas risinājumam, slodzei un atalgojumam, būtu šāds. Pirmsskolas izglītības iestādēs (5-6 gadi) – darba slodze 40 stundas nedēļā jeb 32+8. Profesionālās izglītības iestāžu pedagogiem – 1200 stundu slodze gadā, paredzot, ka līdz 60 % ir kontaktstundas, bet ne mazāk kā 40 % – citiem pienākumiem, savukārt interešu un profesionālās ievirzes segmentā varētu saglabāties 30 stundu darba nedēļa ar attiecību 24/6, bet vispārējās izglītības pamata un vidējās izglītības pakāpes (t. sk. speciālās izglītības) pedagogiem – 40 stundu nedēļa ar pakāpenisku pāreju četros gados līdz 24/16, ievērojot mācību priekšmetu specifiku.
Jānosaka piecu gadu minimālās darba algas pieauguma grafiks. Manā ieskatā, par bāzi būtu jāņem mēneša vidējā darba samaksa sabiedriskajā sektorā un jāreizina tā ar koeficientu 1,2. Paralēli jānosaka stingrāki nosacījumi minimālajam skolēnu skaitam klasēs, t. sk. arī 7.-9. klases posmā. Protams, budžetā tas viss prasa lielus līdzekļus, bet bez kardinālas atalgojuma paaugstināšanas mēs nespēsim novērst krīzi izglītībā, kas jau sen klauvē pie loga, tādēļ šie jautājumi ir jārisina, lai izglītības sistēmu izceltu saulītē, kur tai pienākas būt. Tāpat uzskatu, ka uzlabojumi nepieciešami augstākajā izglītībā: nedrīkst būt situācija, ka profesors saņem darba algu, par kuru kauns teikt citiem, jo tā ir zemāka par minimālo algu valstī. Problēma ir milzīgais stundu skaits, kas tika iekļauts likmē pēc 2008. gada. Tas noteikti pārskatāms, kā arī paaugstināms atalgojums augstākajā izglītībā. Kvalitatīva izglītība – tā ir tautas asinsrite, kas nodrošina nācijas pastāvēšanu cauri laikiem.