Kamēr Ukrainā norisinās reāls karš, ļaudis ārpus frontes turpina kauties sociālajos medijos simbolisku batāliju formā. Par varas un naudas sadalījumu, ekonomiku un privilēģijām. Par un pret ticību un pārliecību. „Kultūru kari“ šādi marķē mūsu ikdienas dzīvi, robežas tajā, un liekas, ka agrāk tik traki nebija. Tad visi bija vienotāki un konfliktus atrisināja diplomātiskā ceļā. Vai tā patiešām bija? Vai agrākais tikums bija saticība? Šaubos. Agrāk strīdīgu jautājumu bija pat vairāk, taču frontes iezīmēja robežas. Turpretī tagad jaunā konfliktu līnija iezīmējas ap jauniem procesiem sabiedrībā, kas agrāk nebija aktuāli. Proti: migrācija, bēgļi, nacionālisms, seksuālās minoritātes un izteikšanās brīvības tiesības un robežas.

Kas ir šodienas kultūrkari?

Tie nav bruņoti konflikti, bet gan diskusijas par to, kuram dot tiesības formulēt, kas mēs esam. Kurš drīkst norādīt, kā turpmāk būtu jādzīvo. Kā ir pareizi un kas nepareizi. Kurš ir nesvarīgs vai svarīgs un kādā jomā būtu jāinvestē vairāk naudas vai uzmanības, nekā tas darīts līdz šim. Ekonomiski, sociāli, akadēmiski? Kultūras kara fronte iezīmē arī grupu svarīgumu sabiedrībā. Tātad - kura grupa ir hegemonijā jeb kas ir tie, kas drīkst un spēj formulēt šodienas problēmas un risinājumus. Kuriem sabiedrības locekļiem būtu jāklusē un jāpakļaujas.

Komentāri (2)CopyLinkedIn Draugiem X