Latvijā 2022.gadā tikai 42% no uzaicinātajām sievietēm tika veikts mamogrāfijas izmeklējums, taču lai krūts vēža skrīningu uzskatītu par efektīvu, atsaucībai ir jābūt vismaz 75%, sacīja Latvijas Onkologu asociācijas valdes priekšsēdētāja, asociētā profesore Alinta Hegmane.
Krūts vēzis ir biežākais vēzis sievietēm, un katru gadu ir apmēram 1200 jaunu krūts vēža gadījumu, visas krūts vēža izpausmes nav vienādas, un attiecīgi tā ārstēšana dažādiem apakštipiem ir atšķirīga. Hegmane atzīmēja, ka Latvijā pagaidām nav atbilstoša vēža reģistra, tāpēc trūkst precīzu vietējo datu.
Krūts vēža gadījumā agrīna stadija ir ap 65 līdz 70% gadījumu, kas nav daudz. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles (SPKC) datiem piecu gadu dzīvildze jeb vēža pacientu dzīves turpināšana piecus gadus un ilgāk pēc ļaundabīgā audzēja diagnosticēšanas Latvijā visām krūts vēža stadijām kopā ap 70%, bet, piemēram, Somijā tā ir 90%. Hegmane norādīja, ka dzīvildze ir atkarīga no stadijas, un pirmajai tā ir 90%, bet ceturtajai - 18%.
Viņa skaidroja, ka nepietiek vien ar veselīgu dzīvesveidu un gaišām domām. Krūts vēzis nešķiro - tas var skart ikvienu sievieti. Lai arī katra paša izvēle ir rūpes par savu un tuvinieku veselību, lai atklātu slimību agrīni, taču valsts atbildība ir nodrošināt efektīvu ārstēšanu, kas pagarina dzīvi, viņa uzsvēra.
Tikpat būtiska nozīme ir skrīningam, jo tā pārbaudē var atrast tādu vēzi, ko neviens, ne ārsts, ne pati sieviete, nevar sataustīt, tie ir gadījumi, kad, iespējams, tiešām sieviete būs vesela pēc operācijas, un nekāda papildu terapija nebūs nepieciešama, uzsvēra Hegmane. Viņa skaidroja, ka skrīnings, kad uz mamogrāfijas izmeklējumu dodas pilnīgi vesela sieviete bez sūdzībām, dod iespēju krūts vēzi atklāt agrīni un to izārstēt. Latvijā uzaicinājuma vēstules reizi divos gados saņem sievietes no 50 līdz 69 gadu vecumam. Jaunākas un vecākas sievietes uz valsts apmaksātu mamogrāfijas izmeklējumu var nosūtīt ģimenes ārsts vai speciālists.
Tāpat jārēķinās ar to, ka krūts vēzis nav viena slimība, un ir četri krūts vēža apakštipi, kuriem ir atšķirīgas prognozes, ar to saprotot, ka ir mazāk agresīvi un agresīvāki vēži, tāpēc terapijas un izmaksas var atšķirties, kaut arī stadija var būt viena un tā pati. Vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu dažiem apakštipiem valsts apmaksā, dažiem - daļēji, bet, piemēram, pacientēm ar visagresīvāko, trīskārši negatīvo, apakštipu, apmaksāta tiek tikai ķīmijterapija. Līdz ar to Hegmani satrauc tas, ka pacientēm, kurām ir šī diagnoze, nav vienlīdzīgu iespēju ārstēties un izārstēties atkarībā no valsts, kurā paciente dzīvo. Viņai var būt pieejama visa iespējamā efektīvā ārstēšana, un iespējas izdzīvot ir ievērojami lielākas nekā Latvijā.
Profesore atzina, ka kopumā Latvijā vēža, tai skaitā krūts vēža, ārstēšanas rezultāti ir ievērojami sliktāki nekā Eiropas vidējos rādītājos. Līdz ar to prioritāte visai onkoloģijai kopumā ir vēža reģistra izveide - lai varētu zināt, cik ir pacientu, kādas stadijas, kāda ārstēšana saņemta un kāds ir rezultāts. Tas ļautu saprast, kur Latvija atrodas šobrīd, kādas ir problēmas un kā tās risināt. Tāpat tas nepieciešams, lai plānotu finansējumu nākamajiem gadiem.
Prioritāte ir arī medikamentu pieejamība. Dzīvildzi krūts vēža gadījumā pasaulē pagarina skrīnings, kurā atklāj vēzi agrīni, un efektīva sistēmiskā terapija, kas katram krūts vēža apakštipam var atšķirties - gan medikamenti, gan to cena, gan terapijas secība un ilgums.
Hegmanes vērtējumā, Latvijā būtu jāmaina veids, kādā medikamenti tiek iekļauti Kompensējamo zāļu sarakstā. Patlaban darbojas kārtība, kurā iniciatīvai ir jānāk no farmācijas kompānijām, un tad Nacionālais veselības dienests (NVD) veic izvērtēšanu. Ja NVD lēmums ir pozitīvs un tiek atrasts finansējums, tad jautā viedokli speciālistu asociācijai. Taču, viņasprāt, normāli būtu otrādi - speciālistu asociācija informē par to, kas ir nepieciešams, pēc tam NVD uzrunā farmācijas kompānijas un veic izvērtēšanas procesu.
Tāpat Hegmane norādīja, ka nepieciešams, lai pacientam ir konkrēts cilvēks, pie kura vērsties, ja kaut kas nav skaidrs vai ir radušies jautājumi, kurš palīdz saskaņot arī izmeklējumu laikus, vizītes un tā tālāk. Proti, tas būtu koordinators starp pacientu un veselības aprūpes sistēmu, lai nodrošinātu atbalstu un informāciju pacientiem no brīža, kad ir aizdomas par vēža diagnozi, turpinot ārstēšanas laikā un pēc tās. Pasaulē tā esot standarta prakse jau gadu desmitiem.
Patlaban pacientēm pēc operācijas bieži tiek nozīmēta profilaktiska ķīmijterapija, lai mazinātu iespēju, ka vēzis atgriežas. Tas nozīmē, ka apmēram sešus mēnešus sievietei ir ierobežotas iespējas strādāt un būt sociāli aktīvai, jo terapija ir smaga un tā ir saistīta gan ar īstermiņa blaknēm, kā nogurums, slikta dūša, matu izkrišana, gan ilgtermiņa blaknēm, kā nervu bojājums jeb neiropātija un sirds mazspēja. Taču ir arī ģenētiski testi, kuru rezultāti ir ar augstāko ticamību un kurus lieto visā pasaulē, lai prognozētu vēža atgriešanās risku, kurš var būt zems, un ķīmijterapija nav vajadzīga. Patlaban ir pacientes, kuras izvēlas analīzi veikt pašas, bet ne visas var to atļauties, atzina Hegmane.
Viņa uzsvēra, ka dažādu pacientu iespējām ir jābūt vienlīdzīgām, tās nedrīkst būt diskriminējošas. Latvija ir maza valsts, terapijas izmaksas ir lielas, tāpēc valstij vajadzētu būt atbildīgai par savu pilsoņu veselību. Šo atbildību nevar deleģēt farmācijas kompānijām, tā nav viņu misija un mērķis, uzsvēra Hegmane.
