/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Valstssvētkos dzirdēju tik daudz laba par savu valsti, ka sāku ausīties: pag, pag, vai tas viss par Latviju? Neesmu militāro parāžu, svinīgo uzrunu un ordeņu pasniegšanas fans, taču kopumā patriotisms, ieskaitot Raivja Dzintara lāpu gājienu, sita augstu vilni, latviešu tautai lepojoties par Latviju. Droši vien tā arī sarkanbaltsarkanā sajūsmā būtu turpinājis dzīvojis, taču saņēmu divus gandrīz identiskus tekstus, kur kāds kolēģis līdz ar zemi apgāž to, kas 25 gadus pa spēkam bijis Latvijas hokeja izlasei. Proti, spēlēt elites grupā pasaules čempionātā.
"..tas ir sabiedrības un mediju bezatbildīgi izveidotais oreols ap hokeju kā Latvijas vizītkarti un veiksmes stāstu, lai arī neviena sportiska panākuma izlašu līmenī mums nekad nav bijis. Neuzskatu, ka septītās un astotās vietas sporta veidā, ko pasaulē nopietni spēlē vien padsmit valstīs, ir izcils sasniegums. Tomēr popularitātes sviests ir sakults tādā konsistencē, ka būt labam hokejā – tās ir tikai privilēģijas naudas un slavas izskatā. Vienīgais pienākums, ko sabiedrība paprasa atpakaļ, – spēlēšana izlasē.."
"Šajā skrējienā bieži vien tiek pazaudēts konteksts. Latvijai ir dažas reizes izdevies ielauzties labāko astoņniekā pasaulē. Bet – cik bieži jūs dzirdēsiet kādu sakām, ka tas ir paveikts sporta veidā, ar kuru tā nopietni pasaulē nodarbojas vien padsmit valstīs? Latvijā ir cieņā gremdēties atmiņās par vēsturiskām uzvarām un slavināt to autorus – kā, piemēram, 2000. gada panākumu pret Krieviju. Bet reti bija tādi žurnālisti, kas gadu vēlāk nekautrējās vēstīt par to, ka izgāšanās 2001. gada pasaules čempionātā bija lielā mērā saistīta ar sportiskā režīma pārkāpumiem. Sak, ja kaut ko lieku uzrakstīsim vai parādīsim, tad taču hokejisti mums nesniegs intervijas.."