/nginx/o/2023/01/16/15081605t1h8187.jpg)
Šķiet, ka no žāvāšanās nav nekādas jēgas. Tā ir tikai dziļa elpas ievilkšana, kad jūtamies garlaikoti, noguruši vai atrodamies blakus kādam, kurš žāvājas. Tad kāpēc mēs žāvājamies? Īsā atbilde ir tāda, ka neviens to īsti nezina. Tiesa, pastāv dažas interesantas teorijas.
Ir noskaidrots, ka mēs nežāvājamies, lai atbrīvotos no liekā oglekļa dioksīda un uzņemtu lielāku skābekļa daudzumu. Balstoties uz šīs teorijas, noguris vai garlaikots cilvēks elpo lēnāk, tāpēc plaušās nonāk mazāks skābekļa daudzums. To izlabot tad cenšas smadzenes, liekot mums žāvāties.
Problēma ar šo teoriju ir 1987. gada pētījums, kuru veica par pirmo žāvu ekspertu pasaulē uzskatītais pētnieks Roberts Provins. Eksperimentā viņš lūdza brīvprātīgajiem pētījuma dalībniekiem elpot vienu no četrām gāzēm, kas saturēja atšķirīgu daudzumu oglekļa dioksīda. Izrādījās, ka nevienas gāzes ieelpošana nelika eksperimenta dalībniekiem žāvāties.
Zinātniekiem ir aizdomas, ka žāvāšanās patiesībā palīdz atdzesēt smadzenes. 2007. gadā divi pētnieki veica līdzīgu eksperimentu kā Provins un atkal secināja, ka mazāks skābekļa daudzums un lielāks oglekļa dioksīda līmenis neliek cilvēkam žāvāties. Tāpēc viņi izvirzīja teoriju, ka žāvāšanās palīdz atdzesēt smadzenes.
Sekojošajos eksperimentos zinātnieki koncentrējās uz diviem labi zināmiem smadzeņu atvēsināšanas mehānismiem: elpošanu caur degunu un pieres atvēsināšanu. Kad tu elpo caur muti, tiek atdzesēti asinsvadi deguna dobumā un smadzenēs nonāk vēsākas asinis. Arī, atdzesējot pieri, tiek atdzesētas vēnas, no kurām dažas ir tiešā veidā saistītas ar smadzenēm. Pētnieki atklāja, ka eksperimenta dalībnieki, kuriem uz pieres bija uzlikti silti dvieļi, žāvājās vairāk nekā tie, kuriem uz pieres bija auksti dvieļi. Dalībnieki, kuri eksperimenta laikā elpoja caur degunu, vispār nežāvājās.
Pētnieki pauda, ka pētījumā sniegtie pierādījumi liecina, ka žāvāšanās palīdz atdzesēt smadzenes un saglabāt skaidru prātu un smadzeņu veiktspēju.
Savukārt “lipīgās” žāvas ir vairāk saistītas ar socioloģiju, nevis psiholoģiju. Lasīšana vai pat domāšana par žāvāšanos var likt mums žāvāties. Teju visi mugurkaulnieki žāvājas spontāni, tomēr tikai cilvēki, šimpanzes un makaki žāvājas, kad redz to darām citu indivīdu.
Ņemot vērā, ka tie ir sociāli dzīvnieki, kas dzīvo grupās, “lipīgā” žāvāšanās varētu būt veidojusies evolūcijas ceļā, lai saskaņotu uzvedību un saglabātu bara modrību. Proti, ja viens indivīds nožāvājas, tad pārējiem tas parāda to, ka viņu smadzeņu temperatūra ir paaugstinājusies, bet veiktspēja samazinājusies, tāpēc visiem ir jānožāvājas.
