/nginx/o/2023/01/31/15110611t1hc775.jpg)
“Teātri sāk izmantot kā instrumentu pavisam citos nolūkos,” saka aktieris Gundars Āboliņš, kurš viesojās “Radio SWH” raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi”. Viņš atklāj, ka šobrīd teātris vairs nav tāds, kādu pazinis kopš bērnības un jaunības, taču tas joprojām pilda savu misiju – veicina domāšanu, pievēršas aktuālajām tēmām. Āboliņš uzskata, ka pamazām zūd tāds teātris, kas vēršas pie skatītāja personīgi un intīmi.
Taujāts par to, vai savām meitām vēlētu aktrises profesiju, raidījuma vadītājai Inesei Vaikulei Āboliņš atzīst: “Droši vien, ka nē. Ņemot vērā to, kādu ceļu šobrīd teātris iet un kādā virzienā tas attīstās.” Uz jautājumu, kādēļ viņam tā šķiet, aktieris saka, ka teātris vairs nav tāds, kādu to pazinis kopš bērnības, jaunības un ilgus gadus pēc tam: “Teātri sāk izmantot kā instrumentu pavisam citos nolūkos – bieži vien, ne jau vienmēr.
Teātris tāds, kāds mani interesē, stipri kļūst mazākumā. Dominē kaut kāda ārišķība, virspusība.
Varbūt tās ir manas šā mirkļa sajūtas, bet vēl pēc desmit gadiem – kas tad būs? Es nezinu.”
Joprojām tiek spēlētas izrādes, kas skatītājus aizrauj gadiem ilgi, piemēram, “Oblomovs”, “Mans nabaga Marats”, “Garā dzīve”, “Klusuma skaņas”, “Soņa”. “Ir ilgdzīvotājas (izrādes – aut.), un ir tādi, kas nomirst jauni. Kā cilvēki – ir, kas dzīvo simts gadus, un ir, kuru mūžs apraujas 20, 30 gadu vecumā. Iemesli tam var būt dažādi,” stāsta Āboliņš. Viņš piekrīt, ka teātris joprojām pilda savu misiju – veicina domāšanu, vērtību pārskatīšanu un aktuālo tēmu: “Es domāju, tāds tas arī izdzīvos.”
Aktieris atminas izrādi “Baltais helikopters” par pāvestu Benediktu XVI, kas nesen devās mūžībā. Tajā Benedikts domājis par civilizācijas, kultūras un patiesības saglabāšanu, veidojot klosterus, kur saglabāt patieso kodolu, lai tas neapaug ar sārņiem. “Es domāju, ka teātrim priekšā stāv kaut kas līdzīgs, jo visi šie multitehnoloģiskie projekti – tiem, protams, ir pamats un vieta, un auditorija, un tiem ir tiesības pastāvēt, es negribu to noliegt.
Man ir žēl, kas arī gluži dabiski, ka pamazām iet mazumā šis teātris, kurš vēršas pie katra cilvēka personīgi un intīmi, nevis kā pie sociālās grupas, bet pie katra cilvēka kā cilvēka – personīgi un intīmi.
Es nesaku, ka mēs esam pēdējie mohikāņi, tādi ir, un es ceru, ka atkal tā līkne ies uz augšu, bet kad tas būs?” retoriski vaicā Āboliņš.
Atzīmējot "Radio SWH" trīsdesmitgadi, arī nākotnē raidījumos plānots tikties ar radošām un spilgtām personībām, kas gadu gaitā būvējušas radio tādu, kādu dzirdam to šodien.
