Zināt, ir tādi cilvēki, kas jebkurā lietā metas iekšā uz 120 procentiem? Vai tā būtu politika, pilsoniskā aktivitāte, bizness, darbs ar cilvēkiem, rūpes par pilsētvides attīstību, cīņa par sieviešu tiesībām un vienlīdzību, vai arī iestāšanās par latvietību. Dažkārt šie cilvēki tik ļoti pierod pie savu atbalstītāju jūsmpilnajiem komplimentiem, ka viņiem rodas viltus apziņa, ka pilnīgi jebkas, ko viņi paveic, ir jāuzņem ar ovācijām. Ka viņi vairs vienkārši nespēj kļūdīties. Vārdu sakot – Liāna Langa.
Nepārprotiet, man ļoti liels prieks, ka dzejniece un publiciste ir aktīvi iesaistījusies latviešu valodas un visa latviskā sardzē. Mums tik tiešām trūkst cilvēku, kuri aktīvi iestājas par to, lai Latvijā arvien mazāk tiktu lietota krievu valoda. Par to, ka latvietim, izdzirdot krievu valodu, nav uz to jāpāriet, jo jābūt tieši otrādi. Tādā ziņā viss ir skaisti un pareizi.
Kaut kādā mērā diezgan piemīlīga bija arī viņas sāktā akcija “Runā latviski. Atkrievisko Latviju”. Latviešu valodas aktīviste vienkārši iestājas par to, lai šeit būtu vairāk latviskā un mazāk krieviskā, – kas gan tur slikts, vai ne?
Bet te jau mēs lēnā garā nonākam līdz tam, ko ļoti vienkārši apzīmēt ar kādu senu teicienu – kas par daudz, tas par skādi. Šajā cīņā par latviskumu sāka parādīties ne vien beznosacījuma absolūtās patiesības notis, bet arī jebkāds paškritikas trūkums un nespēja atzīt reizes, kad pieļautas kļūdas. Jo īsti latvieši nekļūdās, kļūdās citi. Iespējams, krievi.