"Sudden Lights": Labi, ka toreiz neaizbraucām uz Eirovīziju - mēs nebijām gatavi

Krista Garanča: Ierasti intervijās runā grupas solists. Pēc uzvaras “Supernovā” jums bija intervija “Rīta Panorāmā”, kur, runājāt jūs visi - tas man bija patīkams pārsteigums, un es to ļoti cienu. Ko tas, jūsuprāt, pasaka par jūsu kolektīvu?

Andrejs Reinis: Parasti intervijās vienkārši trūkst mikrofonu (smejas).

Kārlis V.: Un tad atkal, kad iedod divus, tad jādomā – kurš runās.

Andrejs Reinis: Es tomēr esmu bijis lielākais runātājs, man šķiet. Stāstu nopietnās lietas, pārējie – muļķības, jociņus.

Puiši, apsveicu ar uzvaru Eirovīzijas nacionālajā atlasē! Tagad, kad emocijas norimušas, – vai apjaušat, kur esat iekūlušies?

Andrejs Reinis: Būs jābrauc! Es domāju, ka šoreiz mēs gājām ar labu pārliecību, ka mēs gribam iziet ārpus Latvijas, paprovēt, kā tas ir. Kas gan labāka iespēja kā Eirovīzija? Tā ir neiedomājami milzīga auditorija. Viens vakars! Ja paveicas – divi vakari. Tā ir tāda liela atbildības sajūta, pārstāvot tieši Latviju. Tas ir liels gods un liels prieks.

Pie Eirovīzijas vēl atgriezīsimies... Tiem, kas jūsu vārdu dzird pirmo reizi, iepazīstiniet ar sevi, padalieties, kā tapa “Sudden Lights” un varbūt savas pirmās atmiņas vienam par otru!

Andrejs Reinis: Kārli es atceros no viņa piedzimšanas [Andrejs Reinis un Kārlis Matīss ir brāļi - red.]. (Visi smejas.) Man bija trīs gadi. Es neatceros, vai man tā ir īsta atmiņa vai tas ir no kādiem video, bet bija maza gultiņa un es pie tās koka gultiņas gribēju ļoti paskatīties, kas tas tāds ir.

Kārlis Matīss: Es droši vien Andreju atceros no mazliet vēlāka vecuma. Viņš vienmēr ir bijis man blakus - esam dziedājuši kopā, spēlējuši jau ļoti sen.

Andrejs Reinis: Mums bija tāda grupa “Dīķis”... 2007. gadā dibināts projekts. Mēs dziedājām, mums nebija instrumentu, mēs dauzījām ar dēļiem pa citiem dēļiem lauku mājā. Tas bija mans pirmais projekts. Kādas 10 dziesmas kopā bija – varbūt kādu dienu mēs reanimēsim šo projektu.

Bet sapnis par grupu laikam vienmēr bijis ar mums.

Kārlis V.: Es šos kungus iepazinu mūzikas skolā. Es spēlēju basīti un paralēli tam gāju mūzikas skolā. Tobrīd man tā mūzikas skolas padarīšana likās ne tik stilīga – mamma bija ļoti entuziastiska, ka visiem bērniem ģimenē jāspēlē. Tad es pēc basīša treniņa tā klusām paņēmu somu, lai pārējie komandas biedri neredz, ka es arī spēlēju, kā viņi teica, stabulīti. Es gan spēlēju oboju. (Visi smejas.) Tad vienu brīdi, protams, tas atspoguļojās manās mūzikas skolas sekmēs – es jutos, ka esmu tāds krutais, tās atzīmes nav tik svarīgas. Un tad es vienā klavieru konkursā ieraudzīju Andreju, kurš savukārt mūzikas skolā bija teicamnieks un visām skolotājām mīlulis. Tā mēs sākām vairāk draudzēties pēc tā konkursa. Mārtiņš ar Andreju mācījās vienā solfedžo klasē.

Andrejs Reinis: Mārtiņš savukārt arī bija tāds vienpatis, arī sportists – viņš vienmēr staigāja ar florbola nūju. Vienreiz kaut kādā starpbrīdī mēs sākām runāt, un viņš tā: “Eu, atnāc paklausies, man riktīgi labā dziesma!” Un viņam bija Nokia XpressMusic telefons, un viņš uzlika Keitijas Perijas – “I Kissed a Airl”. Un tā mēs iepazināmies ar Keitijas Perijas starpniecību.

Kārlis V.: Andrejs mani iepazīstināja ar Mārtiņu.

Andrejs: Mēs trīs spēlējām pūtēju orķestrī. Pūtējiem ir tā privilēģija spēlēt gan pūtēju, gan simfoniskajā orķestrī. Mēs spēlējām abos, un simfoniskajā orķestrī savukārt bija Kārlis. Un tā mēs caur diviem kolektīviem vienā brīdī izlēmām, ka vajag taisīt grupu, jo tas ir drusciņ stilīgāk nekā stabulīti spēlēt.

Mārtiņš: Man līdzīgi kā tev, Kārli. Es pat gandrīz pierunāju vecākus, lai ļauj man izstāties no mūzikas skolas, bet tad, kad es iepazinu šos džekus un sāku spēlēt orķestrī, mums vēl bija brauciens uz Itāliju...

Kārlis V.: Tas moments, kad es sapratu, ka tas ļoti forši, – mums bija nometne Engurē un vakarā savācāmies, un Andrejs uz klavierēm sāka spēlēt “Hey Jude”. Dāmas sastājas viņam apkārt un visi dzied... Es domāju – šis ir labs! Šī ir lieta, kas strādā. Pirmkārt, vairāk meiteņu ziņā. Pēc tam pirmās balvas skolā, un tas deva sākotnējo – ka pašam ļoti patīk, un tad tie mērķi kļuva augstāki un sapņi lielāki.

Andrejs Reinis: Mūsu grupas dzimšanas dienas datums bija mūzikas skolas izlaidums. Mēs toreiz ar Mārtiņu bijām divatā, sagatavojām pāris latviešu dziesmu programmu – man mikrofons, Mārtiņš spēlēja bungas, mani nevarēja dzirdēt... (Smejas.) Bet ar nosaukumu “Sudden Lights” mēs uzstājāmies pāris gadus vēlāk. Mums kādu laiku nebija nosaukuma, un kā nu kuram bija ar to sajūtu par to grupu – vienam tas likās kaut kas nopietnāks, citam tas bija vairāk kā hobijs.

Nosaukums bija ilgs ceļš. Mums nav tāds ārkārtīgi interesants stāsts. Mēs izdomājām, ka gribam būt ļoti gaiši savā būtībā un tā ir mūsu misija. Un vārds “sudden” (tulkojumā pēkšņi – red.) atnāca... pēkšņi! Kā saka – labākās lietas bieži vien notiek negaidīti.

Daudzi jūs atceras no “Supernovas” 2018. gadā – togad jūs startējāt ar dziesmu “Just Fine” un ieguvāt 2. vietu. Ir pagājuši pieci gadi – vai varat salīdzināt sevi toreiz un tagad?