Rakstniece un vairāku romānu autore Diāna Gotlība savu attiecību stāstu, ko atklāja izdevumam "The Huffington Post", nav izdomājusi kā savus daiļdarbus. Pēc vīra zaudēšanas autoavārijā viņa netikās ar vīriešiem vairāk nekā astoņus gadus. Un tad... Ko vilkt pirmajā tuvības naktī pēc astoņu gadu pauzes? Un vai viņa vispār atcerēsies, kā to dara?
"Es strādāju pirmsskolas iestādē kopā ar trim citām vientuļām sievietēm. Bērnu pusdienlaikā es viņām pastāstīju par savu draugu Stīvenu un mūsu gaidāmo tikšanos. Mēs bijām norunājuši beidzot pārnakšņot kopā kādā nelielā, jaukā viesnīcā.
Nebiju nevienu satikusi, ja saprotat, ko ar to domāju, astoņus gadus, kopš mans vīrs nositās ar automašīnu, braucot mājās no darba. Bet nu grasījos izbeigt šo ilgstošo sausuma periodu ar Stīvenu, vīrieti, kuru satiku internetā.
"Ko tu vilksi gultā?" vaicāja mana darbabiedrene Gledisa, liela auguma valdzinoša atraitne. Viņai ir ap septiņdesmit, un viņa dzīvo kopā ar trusi.
"Es parasti guļu kokvilnas trenūzenēs," atbildēju.
Gledisa bezierunu tonī atbildēja: "Tu nedodies ar vīrieti uz viesnīcu, lai līstu gultā sporta biksēs!"
Par to es nebiju padomājusi. Tā kā parasti nepievēršu uzmanību detaļām, par tādiem sīkumiem kā naktstērps es tiešām nebiju pat iedomājusies.
Gledisa nopūtās un soli pa solim sāka stāstīt, kā man sevi pasniegt gultā. Labs tonālais un lūpu krāsa ir svarīgākais, viņa teica. Un apģērbs. "Apģērbam jāatbilst veicamajam darbam un apstākļiem," viņa paziņoja.
Gledisa bārstīja stilu un veikalu nosaukumus, runāja par sievietes buduāru un priekšspēles svarīgumu, par vēderu saturošām un krūtis izceļošām detaļām.
"Nekad nenovērtē par zemu mežģīņu spēku!" paziņoja Gledisa.
Tajā vakarā pēc darba es aizbraucu uz ļoti smalku un dārgu veļas veikalu un piemērīju visas melnās mežģīnes, visus sarkanā atlasa un nevainojami baltā zīda naktstērpus, kas vien bija pieejami manā izmērā.
Bet es nebiju Gledisa. Visi tie seksīgie uzlabojumi – tā nebiju es. Tāpēc beigu beigās es devos uz sava ierastā universālveikala veļas nodaļu un izvēlējos krēmkrāsas flaneļa naktskreklu ar maigi zilām puķītēm. Naktskrekls bija līdz ceļiem un pilnīgi atbilda manam priekšstatam par jauku nakti. Bet kādi ir Stīvena priekšstati par naktstērpiem viesnīcās?
Stīvens bija izskatīgs vīrietis ar siltām acīm un platu smaidu. Viņam bija trīs bērni, kurus viņš dievināja. Neraugoties uz šausminošo attēlu viņa profilā, kurā viņš redzams velosipēdista ķiverē, viņa profils iepazīšanās portālā uzreiz pievērsa manu uzmanību. Tāpēc es viņam nosūtīju e-pastu. Manā stilā. "Sveiks. Man patīk tavs profils. Gribi papļāpāt?"
Atstāju viņam savu numuru. Viņš piezvanīja.
Mēs gājām uz komēdiju klubiem un smējāmies par vieniem un tiem pašiem jokiem. Vakariņas ēdām kafejnīcās – galvenokārt makaronus un sarkanvīnu. Kopā gājām pārgājienos.
Kad vienā tādā pārgājienā es nemitīgi puņķojos un visas papīra salvetes bija beigušās, Stīvens kabatlakata vietā man piedāvāja sava mīļākā rūtainā krekla piedurkni. "Pūt," viņš teica. Tā varēja būt mīlestība.
Mēs tikāmies trīs mēnešus, līdz vienojāmies, ka mums jāpārnakšņo “Holiday Inn.” viesnīcā. Stīvens starp daudzām citām brīnišķīgām lietām bija arī pacietīgs. Viņš bija pacietīgs pēc mūsu maigošanās sesijām mežā, pēc daudzajām reizēm, kad no mūsu kaisles viņa automašīnas stikli bija aizsvīduši, bet... Mums bija vairāk nekā daži "gandrīz", bet kaut kādu iemeslu dēļ tieši pirms paša svarīgākā brīža es vienmēr nospiedu bremzes pedāli.
Kopš mans vīrs gāja bojā, es biju iestrēgusi dziļā pēkšņa zaudējuma tundrā.
Kamēr paliku tajā vientuļa un sastingusi, es sev teicu, ka būšu pasargāta no mokām. Bet tie bija meli. Nav nekādu garantiju, ka kāds tevi nesāpinās, turklāt tundra ir vientuļa vieta, kur dzīvot. Stīvens manai dzīvei dienu pēc dienas atdeva siltumu. Tagad es grasījos pilnībā atkust.
Es jutos tam gatava. Un tomēr biju vairāk nekā mazliet satraukusies.
"Es taču esmu no jauna piedzimusi jaunava," es jokoju ar draugiem.
"Vai es atcerēšos, kas jādara? Ko darīt, ja man atkal izaugusi jaunavības plēve?”
Un tagad es biju šeit, viesnīcas istabā kopā ar viņu. Runājām, ka laikam vajadzētu iekārtoties, tad aiziet paēst vakariņas un tad... Tad es izteicu vēl vienu ieteikumu: "Vai vēlies darīt to tagad?"
Stīvens bija gaidījis trīs mēnešus. Es biju gaidījusi astoņus garus gadus. Kāpēc mums būtu jāgaida vēl minūti ilgāk?
Iegāju vannas istabā, pārģērbos savā jaunajā flaneļa naktskreklā un iznācu guļamistabā. Stīvens mani gaidīja. Kad es viņam agrāk stāstīju par sarunu ar Gledisu un savu ceļojumu uz tirdzniecības centru, nebiju pieminējusi flaneli. Tomēr viņš nebija vīlies.
Stīvenam bija vienalga, ko es esmu uzvilkusi, — viņš gribēja to, kas ir apakšā.
Sekss bija ātrs, bet maigs. Varētu teikt – jauks. Arī apgaismojošs. Mans ķermenis atcerējās, kas jādara. Tas ir kā atsākt braukt ar divriteni - ķivere nav obligāta. Šķiet, vienīgais, ko biju aizmirsusi, bija tas, cik jautri bija braukt ar riteni. Cik daudz jaunās vietās var nokļūt īsā laikā. Cik daudz no pasaules ieraudzīt.
Kas bija tas, kas bija tik īpašs, atkal nodarbojoties ar seksu? Pats sekss.
Šis ir ļoti dabisks solis, ko pāri sper, kad viņi ir iemīlējušies. Es vairs nebiju bērns. Es arī nebiju pusaudze, kas eksperimentē ar iekāri. Es biju pieaugusi sieviete, kura daudzus gadus bija kādu mīlējusi gan gultā, gan ārpus tās.
Kāpēc es tik ilgi gaidīju?
Mēs ar vīru iepazināmies un sākām satikties, kad man bija piecpadsmit un viņam sešpadsmit. Viņš bija mans pirmais seksa partneris un līdz tai naktij “Holiday Inn” ar Stīvenu - mans vienīgais seksa partneris. Mēs bijām kopā divdesmit deviņus gadus. Pa visu šo laiku ne reizi nebijām apsprieduši, kā rīkoties, ja kāds no mums nomirtu. Mēs bijām jauni. Mēs bijām veseli. Nāve? Kāda nāve, tas vienkārši nebija mūsu plānos.
Un tad viņa ieradās neplānoti, pārceļot Stīvenu citā pasaulē un mani atstājot aukstā tundrā.
Vai kļūšana par no jauna piedzimušu jaunavu bija mans dīvainais mēģinājums palikt uzticīgai vīrietim, kurš tik daudzos veidos bija mans pirmais?
Vai mana dzīve bez seksa bija kaut kas vairāk nekā pašsaprotama šķīstības josta – kaut kas, kas mani saistīja ar attiecībām, kuras vairs nebija iespējamas?
Es mīlēju Stīvenu. Jau pirmajos pazīšanās mēnešos man bija ienākušas prātā domas, ka varētu ar viņu kopā pavadīt visu atlikušo dzīvi. Bet, ja viņš tiktu pilnībā ielaists manā dzīvē, tas nozīmētu, ka man kāds būtu jāatlaiž.
Man būtu jāatlaiž vīrietis, kuru es mīlēju pirmo. Man būtu jāizvēlas atsākt dzīvot.
Traumas saista mūs ar pagātni, bailēm un šķietami nebeidzamām bēdām. Bet pēc astoņiem gadiem, pēc satikšanās ar brīnišķīgu vīrieti, kurš mani mīlēja, es biju gatava kļūt brīva. Es nolēmu atlaist vīru no savas dzīves un ielaist tajā Stīvenu. Tas bija brīnišķīgs lēmums.
Mēs ar Stīvenu nesen nosvinējām savu astoto kāzu gadadienu. Esam pārcēlušies uz Floridu. Esmu uz visiem laikiem prom no aukstās vientulības tundras. Tagad es mīlu siltumu un sauli. Un Stīvenu.
Naktīs es joprojām valkāju flaneļa naktskreklus. Bet reizēm es uzvelku kaut ko tīklveidīgu... Esmu pārliecināta, ka Gledisa to atbalstītu."
