Ivans Bugajenkovs. Man uzticēja Irānas juniorus, un pirmais iespaids izrādījās šokējošs

Ivans Bugajenkovs (nr. 11) Foto: publicitātes
Arturs Vaiders
CopyDraugiem X Whatsapp

Volejbolists Ivans Bugajenkovs kļuva par pirmo Latvijas (lai arī PSR) sportistu, kam izdevies izcīnīt divas olimpiskās zelta medaļas (1964. un 1968. gadā). Viņa kontā arī Eiropas (1967.) un pasaules čempiona tituli (1960. un 1962.), Pasaules kauss (1965.), pasaules labākā spēlētāja balva un goda vieta Pasaules volejbola Slavas zālē. Ir arī LPSR čempionāta zelts, sudrabs un bronza PSRS čempionātos. Pilnam komplektam trūkst PSRS čempiona titula un PSRS Tautu spartakiādes zelta. To paveica cita mūsu volejbolistu paaudze 1983. un 1984. gadā. Šis ir sporta žurnālista Artura Vaidera savulaik veidots stāsts par Bugajenkovu, kuru sauca arī par "Lidojošo Ivanu".

Olimpiskā zelta garoza

"Tautu spartakiādēs mums neizdevās parādīt to, uz ko bijām gatavi," patvēries savā lauku īpašumā starp Valli un Birzgali, jaunību atceras titulētais volejbola veterāns. "Iegāza zaudējumi vājākiem pretiniekiem. Tie gadījās arī PSRS čempionātā, taču vienreiz zelts jau bija gandrīz kaklā. 1965.gadā Kijevā bija izšķirošā spēle ar CSKA. Ja uzvaram, mēs esam čempioni. Piektajā setā bijām pārliecinošā vadībā, un tad pēkšņi atklājās, ka mūsu treneris Mihails Amaļins bija iedevis nepareizu spēlētāju izvietojumu laukumā. Bet pretī bija vecā lapsa Givi Ahvlediani un pamanīja. Setu nācās sākt no 0:0 un vēl tādā novietojumā, kā treneris bija sarakstījis. Mums vairs nebija variantu. Tomēr "Radiotehniķī" bija ļoti labs kolektīvs un labi spēlētāji, un allaž vēl kāds bija PSRS izlasē - te Žeņa Košeļevs, te Eduards Lībiņš, te Jānis Labucks. Varējām vinnēt un arī vinnējām visus, taču ik pa reizēm paklupām pret komandām, kam nekādi nedrīkstējām zaudēt. Tāds ir sports."

Arī katrai jūsu olimpiskajai medaļai ir savs stāsts, un tās neiekrita rokās tāpat vien.

Noteikti. Tur filmu, pat divas (nosmejas) var uzņemt. 1964.gadā Tokijā volejbols pirmo reizi bija spēļu programmā, un mēs nebūt nebijām galvenie favorīti (pēdējo reizi Eiropas čempionātā PSRS uzvarēja 1951.gadā, bet tajos gados stabili spēlēja Čehoslovākija, Rumānija, - aut.). Pēc piecām uzvarām paklupām pret spēļu saimniekiem japāņiem. Vairs nebija kur atkāpties. Nākamās trīs spēles (pret Bulgāriju, ASV un Brazīliju - aut.) vinnējām tīri. Kā izrādījās, izšķirošā bija vēl spēle pirms Japānas - ar Čehoslovākiju, kuru uzvarējām ar 3:2. Abas izlases turnīru beidza ar vienu zaudējumu, bet mums bija labāki papildrādītāji. Ja dabūjam zeltu, tika apsolīta turneja pa Ameriku. Taču brauciens nenotika un pat PSRS Nopelniem bagātos sporta meistarus mums knapi iedeva. Priekšnieki vienu pieķēra galīgi pilnā (Voskoboiņikovu - aut.) un gribēja sodīt visu izlasi. Tā toreiz arī varēja gadīties.

Jūs kļuvāt par pirmajiem divkārtējiem olimpiskajiem čempioniem volejbolā, uzvarot arī Mehiko.

Jā, bet tur klājās vēl trakāk. Augstkalne darīja savu, un pirmajās dienās treniņos pietrūka viegluma un atraisītības. Bumba nelidoja kā ierasts, kājas kā no vates. Pirmā spēle bija ar amerikāņiem. Pirms tam, lai labāk aklimatizētos, izbraucām turneju Kanādā un ASV, un visās 10 spēlēs amerikāņus sasitām ar 3:0. Taču šoreiz spēlējās pasmagi, kā sapnī. Pirmo setu grūti vinnējām, otrajā arī mīcījāmies kā pa māliem. Tad treneris Jurijs Kļeščovs pēkšņi laukumā izlika otro sešinieku. Mēs strīdējāmies, gribējām turpināt. Bet trenerim bija ieskats, ka abi sastāvi ir līdzvērtīgi. Otro setu viņi vēl uzvarēja, taču trešo un ceturto zaudēja. Piektajā, lai sasmeltu ūdeni, atkal sūtīja laukumā mūs. Taču spēli uzķert vairs nevarējām. Zaudējām vienā novietojumā. Vienam amerikānim bija tāda neparasta āķa serve, un viņš to gāza virsū mūsu garākajam - Sibirjakovam. Pirmā piespēle gāja uz 6 metriem, un uzbrucēji vairs neko nevarēja glābt. Un tā kādas sešas reizes pēc kārtas. Pretinieki bija kā spārnos, bet mēs tā arī nespējām piecelties pēc divu setu nosēdēšanas uz soliņa. Zaudējām setu un spēli ar 2:3. Viesnīcā izlases "veco padome" - es, Mondzoļevskis, Kravčenko - kopā ar Kļeščovu taisījām "razborku", jo vairāk zaudēt nedrīkstējām. Viņš vēl centās iebilst, ka piekto setu tak vecie zaudēja, bet palikām nelokāmi. Atlikušajās spēlēs sastāvu nosakām mēs un trenera ziņā paliek tikai pusminūtes pārtraukumi.

Ar to vēl Mehiko piedzīvojumi nebeidzās...

Nebeidzās gan.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu