Jauna tendence, kas mūsdienu piemājas dārzos liek atgriezties dabas daudzveidībai, strauji izplatās - liecina Husqvarna starptautiskā pieredze. Kā veicināt augu un kukaiņu daudzveidību, skaidro LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece un asociētā profesore Solvita Rūsiņa un dabas eksperte Rūta Sniedze-Kretalova no Latvijas Dabas fonda.
Bioloģiskās daudzveidības jautājums kļūst arvien aktuālāks visā pasaulē, jo tā ir viss mūsu dzīves pamats, mūsu resurss. Kā stāsta Solvita Rūsiņa, nevajadzētu būt pārlieku optimistiskiem, ka Latvija ir zaļa, jo diemžēl skaitļi rāda pretējo. “Šobrīd tiek vērtēts, ka pasaulē izmirst vairāk nekā simts sugu gadā. Ņemot vērā, ka pieļaujamā robeža, ko noteikuši zinātnieki un pie kuras vēl nenotiek būtiskas izmaiņas ekosistēmā, būtu 10 sugas gadā, tad diemžēl mēs jau esam tālu pāri šai robežai. Un, protams, arī Latvijā mēs vērojam daudzu sugu sarukumu. Lauku putnu indekss arvien samazinās. Un līdzīgi ir arī ar augu sugām dabiskajos zālājos. Salīdzinājumam, ja pirms 100 gadiem dabisko zālāju sugām piemērotas dzīvotnes lauksaimniecības zemēs aizņēma 30% no Latvijas sauszemes teritorijas, tad uz šo brīdi tie ir vien 0,9%. Tāpat augu sugu piesātinājums tādā vidējā dabiskā zālājā, kas ir bijis ekstensīvi apsaimniekots ar pļaušanu vai ganīšanu, vēl gadsimta vidū varēja būt vidēji 40 - 50 augu sugas kvadrātmetrā. Šodien šādas pļavas zinām tikai dažas, bet lielākoties sugu piesātinājums kvadrātmetrā vairs ir tikai 20 - 25 vai pat vēl mazāk, tāpēc varam droši apgalvot, ka bioloģiskā daudzveidība Latvijā diemžēl turpina samazināties,” uzsver Solvita Rūsiņa.
Tomēr iepriecinoša ir bijusi cilvēku lielā interese un iesaistīšanās gan GrassLife projektā, kura mērķis bija atjaunot un uzlabot ES prioritāros zālājus, gan jaunajā Eiropas Komisijas finansētajā projektā “urbanLIFEcircles”, kura mērķis ir saglabāt, pilnveidot un ilgtspējīgi apsaimniekot zaļo infrastruktūru pilsētās, palielināt bioloģisko daudzveidību, atjaunot un uzlabot ekosistēmu savienotību un veselību, kā arī sniegt iedzīvotājiem jaunas atpūtas zonas, kur pavadīt laiku un baudīt tajās esošos dabas labumus.
“Latvijas Dabas fonds saņem daudz zvanu un e-pasta vēstuļu tieši par piemājas pļavām. Pārsteidzošu atsaucību varējām vērot, kad LDF noritēja akcija “Iesēj savu kvadrātmetru!”. Cilvēkiem bija iespēja pieteikties un saņemt savvaļas augu sēklas, lai savā dārzā iesētu vienu kvadrātmetru ar Latvijas pļavu augiem. Mēs bijām gaidījuši vien dažus simtus pieteikumu, bet realitātē mēs saņēmām 1800 pieteikumu,” ar negaidītajiem rezultātiem iepazīstina Rūta Sniedze-Kretalova.
“Aktīva komunikācija GrassLife projekta laikā ir devusi augļus. Sarunās ar cilvēkiem tiešām vērojam patiesu interesi. Un īpaši tas ir novērojams pirms Jāņiem, jo, ja agrāk jāņuzāles un puķes vainagu pīšanai varēja sameklēt pavisam viegli, tad šobrīd cilvēki ievēro, ka tās atrast jau ir kļuvis grūtāk. Cilvēkiem ir svarīgas šīs kultūrvēsturiskās tradīcijas, tādēļ tas ir tāds aspekts, kas lieku reizi liek aizdomāties, kur pazūd skaistie savvaļas augi un ko es varu darīt lietas labā, lai atbalstītu savvaļas dabu un atvēlētu tai vietu savā dārzā. Tāpat ir liels prieks, ka arī dārza tehnikas ražotāji sper soli šajā virzienā, jo tikai maziem soļiem mēs spēsim sasniegt lielu mērķi,” turpina Rūta Sniedze-Kretalova.
Ar robotizēto pļāvēju jauno funkciju Rewilding Mode Husqvarna cer noteikt jaunu standartu privātajiem dārziem, kur piemājas pļava kļūst par dabisku jebkura zāliena sastāvdaļu. Tas zināmā mērā ir izaicinājums mūsdienu dārza ideāliem, tomēr tas ir ļoti būtiski, jo privātie dārzi ir nozīmīga apputeksnētāju dzīvotne. Solvita Rūsiņa piekrīt, ka sākotnēji veltīt vismaz tos pašus 10% no dārza pļavas zonai jau ir ļoti labs sākums. Savukārt pēc laika, iespējams, cilvēks labprāt atvēlēs dabas daudzveidībai arī lielāku dārza daļu. Lielbritānijā īstenotā akcija #nomowmay, kas aicina iedzīvotājus ļaut noziedēt savvaļas augiem mauriņā, ir labs piemērs, kā iesaistīt sabiedrību piemājas platību daudzveidošanā, atstājot nepļautas, ziedošas daļas apputeksnētāju un savam priekam. “Sava dārza mauriņā es neesmu sējusi neko. Ļauju dabai noteikt savu ritmu. Un ir bezgala interesanti vērot to, kā augi nomaina cits citu – uzzied zilsniedzītes, tad mārpuķītes, panātres, brūngalvītes, ziedi pievilina tauriņus, bites, kamenes, putnus – un visu šo dabas skaistumu es varu redzēt tepat, savā dārzā, vienkārši neiejaucoties dabas norisēs,” stāsta Rūta Sniedze-Kretalova.
Solvita Rūsiņa un Rūta Sniedze-Kretalova aicina atcerēties, ka neviens dārzs nav par mazu, lai tajā ļautu ienākt dabas daudzveidībai.
Ko ņemt vērā, ar ko sākt?
Rūta Sniedze-Kretalova: “Ja cilvēks vēlas izveidot piemājas pļavu, es ieteiktu sākumā paeksperimentēt. Visu uzreiz nenopļaut un pavērot, kas izaug, vai tur jau ir kāds ziedošs augs. Parasti mārpuķītes vai brūngalvītes vien dod savu krāšņumu. Tomēr, ja patiešām izaug tikai airene un skarene un bez graudzālēm nekā cita nav, tad var meklēt citus veidus, kā šo dabas daudzveidību ienest savā dārzā. Šeit es varētu ieteikt mūsu GrassLife projekta ietvaros radītās padomu lapas par savvaļas augu sēklu ievākšanu: APSKATĪT PADOMU LAPAS. Sākumā ir vērts mazliet papētīt, kas patīk un nepatīk, kādos apstākļos augi aug dabā, kā sēklas pareizi ievākt. Nevajadzētu aizmirst pielāgoties arī esošajiem vides apstākļiem, jo tie vislabāk pateiks priekšā, kuri augi vislabāk augs. Jo daudzveidīgāka vide, jo dažādākas sugas tur labi jutīsies. Turklāt dārza veidošanai var pieiet ļoti radoši. Piemēram, nemaz nav jāaizber vietas, kur regulāri krājas ūdens – tur var izveidot skaistu lietus dārzu. Ēnainos dārza stūros var nenovākt lapas – tur var labi augt zilsniedzītes, cīrulīši, zeltstarītes. Lapas pašas ātri sadalīsies, kad beigs ziedēt pavasara augi. Ēnainais stūris sniegs veldzējumu karstās vasarās. Un, manuprāt, arī sūna ir skaista – tā ir zaļa visu gadu, izturīga, nav jāpļauj. Japānas tradicionālajos dārzos atsevišķas sūnu sugas tiek īpaši koptas, no tām pat ravē laukā lakstaugus. Savukārt pie mums ir iegājies, ka cilvēki no sūnas vēlas atbrīvoties un aizsāk pilnīgi nevajadzīgu cīņu ar dabu.”
Solvita Rūsiņa: “Jāņem vērā, ka pirmajos gados nevarēs uzreiz ieraudzīt ļoti krāšņu rezultātu – tas ir mazliet ilgāks gaidīšanas process nekā, ja tiek sastādīta pilna dobe dažādu daudzgadīgu, krāšņi ziedošu lakstaugu un jau pirmajā gadā ir milzum daudz krāsu un daudzveidības. Savvaļas sugas attīstās lēnāk, tām ir samērā zema dīdzība, tās pirmajā gadā var arī neuzdīgt un gaidīt labvēlīgākus mitruma vai sausuma apstākļus. Līdz ar to pirmais, otrais, trešais gads varētu būt tāds gaidīšanas prieks, kad ir mazi dīgsti, kurus cilvēks varbūt pat neatpazīst. Galvenais ir apbruņoties ar pacietību!”
Kurus augus izvēlēties?
Solvita Rūsiņa: “Lai veicinātu tieši Latvijas augu bioloģisko daudzveidību, es noteikti ieteiktu izvēlēties Latvijas savvaļas augu sugas, lai izslēgtu iespēju, ka citzemju augu svešie genotipi izspiež vietējo ģenētisko daudzveidību. Piemēram, vienas no cilvēku iemīļotākajām puķēm - margrietiņas - labi dīgst, un tās, starp citu, daudzos zālienos jau tāpat ir atrodamas rozešu veidā, vienkārši tām līdz šim nav ļauts ziedēt.”
Rūta Sniedze-Kretalova: “Arī es ieteiktu izvēlēties tieši Latvijas savvaļas augus, piemēram, pīpenes, brūnvālītes, dzelzenes, savvaļas burkānus. Cilvēkiem noteikti vērts papētīt, kas dārza apstākļiem un pašam iet pie sirds, jo puķu sugu, no kā izvēlēties, ir daudz, atliek vien atrast kaut ko tieši savam dārzam.”
Cik bieži piemājas pļava ir jāpļauj?
Rūta Sniedze-Kretalova: “Piemājas pļavās piemērotākais pļaušanas biežums būtu 2-3 reizes gadā. Nopļautā zāle obligāti jāsavāc no vietas, kur vēlamies veidot savvaļas augu daļas. Ja ir daudz graudzāļu, pieneņu, gārsu un citu nevēlamu augu - pirmā pļaušana jāveic agri - līdz maija beigām. Ja zālājs ataugot ir ziediem bagāts, tad pagaida, līdz lielākā daļa augu noziedējuši. Atsevišķas vietas var atstāt nenopļautas, lai ir, kur nogatavināt sēklas. Savukārt, zāli jānovāc, lai nekas netraucētu attīstīties krāšņi ziedošajiem augiem. Esam bieži novērojuši - ja netiek veikta šī agrā pļaušana, tad no sākuma it kā ir skaisti, zied, piemēram, birztalas veronikas, bet pēc tam uz Jāņiem, kad gribētos tās puķes, tad ir tikai dzeltenu graudzāļu jūra, zem kuras ir izstīdzējuši krāšņāk ziedošie augi, jo nevēlamie augi tos nomāc. Rezultātā kopskats vairs nav tik pievilcīgs. Bet cilvēkiem ir jāvēro daba, laikapstākļi, lai izvēlētos piemērotāko pļaušanas laiku, jo tādas zelta receptes, kas darbosies 100% visos gadījumos, protams, nav.”
Vai nopļautā zāle ir jānovāc?
Solvita Rūsiņa: “Zāles novākšana ir ļoti svarīgs aspekts, jo ir jāatceras, ka krāšņs puķu paklājs veidojas tur, kur ir maz barības vielu – slāpekļa, fosfora. Līdz ar to, ja nopļautā zāle tiek atstāta un papildina augsni ar barības vielām, tad ieviešas agresīvās liela auguma sugas, kā nātre, kamolzāle, suņuburkšķis, un nomāc pārējos augus. Līdzīgi arī ar pļaušanu – nopļaujot agresīvos liela auguma augus maijā, mēs it kā atmetam šīs agresīvās sugas mazliet atpakaļ attīstībā, dodot iespēju izaugt mūsu mērķsugām, kuras nav tik konkurētspējīgas un bez pļaušanas būtu agresīvo sugu nomāktas.”
Rūta Sniedze-Kretalova: “Starp citu, nopļauto zāli var lieliski izmantot tālāk. Piemēram, es to izmantoju kā mulču siltumnīcā uz tomātiem, jo tā es samazinu mitruma iztvaikošanu no augsnes, tāpēc nav tik bieži jālaista, savukārt pati zāle lēnām sadalās un ir labs mēslojums tomātiem. Tāpat zāli var likt ap krūmiem, kokiem, veidot zāles vircu vai kompostu, ko izmantot krāšņumaugu, garšaugu vai dārzeņu audzēšanai.”
Vai piemājas pļava ir jālaista?
Rūta Sniedze-Kretalova: “Zālāju nevajadzētu laistīt, izņemot ļoti ekstrēmu sausuma periodu gadījumā. Vai arī gadījumā, ja piesētas savvaļas sugas un iestājies ilgstošs sausums.”
Solvita Rūsiņa: “Es piekrītu. Ja cilvēks patiešām mērķtiecīgi ir ievācis sēklas, sagatavojis augsni, un gadījies ļoti sauss pavasaris vai varbūt vispār tā vieta ir stipri sausa, tad es teiktu, ka ir vērts palaistīt, jo praktiskā pieredze rāda, ka tur, kur cilvēki tomēr ir mazliet laistījuši, tur dīgšanas sekmes ir labākas. Savukārt, ja sēklas nav sētas un ļauj dabai vaļu, vienkārši vēro un skatās, kas augs, tad gan laistīt nevajag, jo arī daudzveidība rodas tur, kur ir dažādi vides apstākļi.”
“Veidojot savos dārzos piemājas pļavas jeb dzīvības saliņas, mēs palīdzam augu sugām izplatīties. Augi spēj izziedēt, spēj nogatavināt sēklas un tad ir cerība, ka šī sēkla nonāks līdz nākamajam kvadrātmetram, kur nākamgad varēs izziedēt atkal, un tā pakāpeniski suga pārvietosies. Un, ļaujot ziedēt augiem, mēs ļoti nozīmīgi palielinām arī kukaiņu daudzveidību, un tas, savukārt, ir nozīmīgi nākamajiem barības ķēdes locekļiem - abiniekiem, putniem, zīdītājiem,” teic Solvita Rūsiņa.
“Mums pamazām būtu jātiek vaļā no tā nedabiskā perfektuma, kas nav nedz veselīgi, nedz dabai draudzīgi, turklāt tāda allaž perfektā dārza uzturēšana prasa daudz laika, resursu un arī finansiālo līdzekļu. Es vēlētos aicināt cilvēkus nevis cīnīties ar dabu kādu iedomātu ideālu dēļ, bet ļauties dabas baudīšanas procesam, vērojot skaistās pārmaiņas dārzā, ko nodrošinās bioloģiskā daudzveidība,” piebilst Rūta Sniedze-Kretalova.
Plašāku informāciju par jauno Rewilding Mode funkciju iespējams uzzināt ŠEIT.
