/nginx/o/2021/09/22/14085528t1h446f.jpg)
"Es esmu savā zemē. Lai baidās viņi," saka Olena Bilozerska. Pirms desmit gadiem viņa iegādājās savu pirmo ieroci un no žurnālistes kļuva par brīvprātīgo kareivi. Pašlaik viņa darbojas Ukrainas militārā izlūkdienesta specvienībā "Artan" un brīvajā laikā gādā, lai pēdējo divu kara gada laikā kritušo kareivju-sieviešu vārdi un dzīvesstāsti netiktu aizmirsti.
Lai arī kopš Krievijas 2022.gada 24.februāra iebrukuma Ukrainā šonedēļ apritēs divi gadi, no kara nedrīkst nogurt. Sarūkot militārajam atbalstam, sarūk arī Ukrainas iespējas atgūt Krievijas okupētās teritorijas – un var pat nākties zaudēt jaunas, kā tas pavisam nesen pēc smagām kaujām notika ar Avdijivku. Okupācija ir ne tikai nelikumīga svešas teritorijas piesavināšanās. Okupācijā civiliedzīvotāji piedzīvo vislielākās šausmas: spīdzināšanu, ieslodzījumu, nolaupīšanu, nogalināšanu, deportāciju, kultūras un identitātes iznīcināšanu, izmantošanu propagandā, ģimeņu izšķiršanu un bērnu nelikumīgu izvešanu, lai tos varētu "adoptēt" svešinieki. Pirms kara otrās gadadienas TVNET intervēja ukraiņus, kuriem no okupācijas palaimējies izkļūt dzīviem – ne visiem tā veicas –, un tos, kuri paši bijuši frontē. Ukrainas karavīri un civiliedzīvotāji negrasās padoties. To nedrīkst darīt arī pārējā pasaule.
Olenai ir caururbjošs skatiens, viņa runā lakoniski, tieši un ar pārliecību. "Protams, mēs visi karojam. Visi varam nomirt. Bet, ziniet, divreiz jau nenomirsi. Ja man būtu bijis bail, nebūtu 2014.gadā devusies uz fronti kā brīvprātīgā," viņa ar smaidu saka intervijā portālam TVNET.