Man bija 6 gadi, brālim 3, māsiņai nepilns gadiņš. Ar ģimeni dzīvojām Rīgā, Juglā. Tajā dienā vecāki bija darbā. Mūs pieskatīja omīte. Nolikusi gulēt mazo māsu, viņa ar mums devās turpat uz tagadējo Brīvības un Silciema ielu krustojumu, kur pievienojāmies cilvēku ķēdei, sadodoties rokās. Spilgtākā atmiņa ir garāmbraucošais baltais žigulis, pa kura logu izliecās krievu valodā runājošs vīrietis un, vicinādams kulaku, nikni mūs lamāja par "fašistiem". Neatceros, vai kāds viņam kaut ko atbildēja. Cilvēki vienkārši turēja viens otra roku... baltais žigulis aizbrauca... tajā laikā neko no tā nesapratu - kāpēc gājām, kam to vajag... šodien - ar lepnumu varu teikt: "Arī es toreiz pieliku savu roku mūsu Latvijas brīvības šūpuļa kaldināšanā, piedaloties Baltijas ceļā!"
Paldies omītei (lai viņai vieglas smiltis!) par šīm atmiņām!