Es un mans mazais toreiz pirmais dēls ko turēju rokās Baltijas ceļa laikā piedalījāmies kopā lai veidotu jaunu nākotni. Man toreiz bija 18 un manam dēliņam 7 mēneši. Par Baltijas ceļu protams uzzināju toreiz no Tautas frontes jo biju diezgan aktīva tajā laikā kaut vai aizkulisēs. Šuvu Latvijas karogus aizliegtajās krāsās jo protams oriğinālo toreiz vēl nebija. Arī vienu no pirmajiem kad tika uzvilts saimniecībad RĪGA tornī un daudz citu kurus izmantoja krastmalā ... mītiņa... un citās vietās. Toreiz biju ļoti jauna bet patriotisma jūtas bija ļoti stipras jo runa gāja par brīvību un manu un manu bērnu nākotni. Dumpinieciskais gars jau bija ielikts bērnībā kad klausījos radio AMRIKAS BALSI kas bija stingri aizliegta un tika radīti radiotraucējumi lai būtu grūtāk uztvert radio signālus. Sajūtas piedaloties Baltijas ceļa ... patriotiskas... pārliecība par to ka izdosies... sajūta ka atpakaļceļa nav... ir tikai ceļš uz priekšu.. uz brīvību... un tas bija tikai sākums. Vēlāk piedalījos arī barikāžu laikā ... Doma laukumā.. Piedalīties visos notikumos bija iespaids ko atstāja vecmāmiņu stāsti par kādreiz brīvo Latviju un cerību kādreiz atkal būt brīviem. Man bija tā iespēja but vēstures lieciniecei no atmodas sākuma līdz pat brīvai Latvijai. Jaunajai paaudzei ir viens novēlējums... saglabājiet tautu un sajūtas ko izjūtat esot Latvijā jo tā jūs nevarat justies nekur.