No kā tieši uzzināju [par Baltijas ceļu], neatceros. Tikai brīdī, kad piedāvāja braukt un piedalīties, nedomājot teicu "jā". Gaisā virmoja sajūta, ka kaut kas mainīsies. Tolaik dzīvoju pa mājām, jo bērni bija mazi. Cerēju, ka viņiem būs labāk. No mūsu ciema brauca vesels autobuss. Sajūta gandrīz kā uz pirmo randiņu ejot. Satraukums un nedaudz bailes. Braucot uz mums norādīto vietu, redzējām daudz karogu, ceļmalās pie mājām bija ziedu dekori karoga krāsās.
Pati dīvainākā sajūta bija brīdis, kad visi sadevās rokās. Kaut kas neizstāstāms, kas jāizjūt pašam.
Sajūta,ka padarīts kaut kas nozīmīgs. Patika pasākums uz robežas(Igaunija-Latvija). Un fantastiskais skats ,kad mašīnu uguņu upe brauca mājup. Nezinu, jo dzīve ir stipri mainījusies, kā mana mazmeita, saka: "Ome, tagad ir cits gadsimts."
Bērni vēl tic stāstiem par bijušo, bet mazbērni pat iedomāties nevar kā dzīvojām un uztver to kā pasaku.