Par Baltijas ceļu uzzināju no radio Amerikas Balss un Brīvā Eiropa, kurus regulāri klausījos un kas man bija svarīgs informācijas avots. Toreiz man tikko palika 25 gadi.
Man nebija divu domu, vai piedalīties šajā pasākumā, jo jau biju piedalījies visos vairāk vai mazāk publiskos pasākumos, sākot ar 1987. gada 14. jūnija protesta akciju pie Brīvības pieminekļa, un visi tie veicināja krievu okupācijas un komunisma sabrukumu. Es biju absolūti pārliecināts, ka agri vai vēlu taisnība uzvarēs.
Es neieredzēju komunismu, mīlēju savu pagaidām krievu okupācijā esošo dzimteni, un Baltijas ceļā tā arī jutos, kā iemīlējies. Nekad man nebija ne mazākās baiļu vai nedrošības sajūtas. Tā bija kā tāda neaprakstāma eiforija.
Pēc pasākuma man nāca milzīga pacilātības un gandarījuma sajūta, vēl vēlāk nāca ziņas no ASV , no tur ciemos devušās manas topošās dzīvesbiedres. Viņa stāstīja, ka tobrīt esot atradusies kādā palielā bārā ASV un tad tieši kā svarīgākais notikums parādīts Baltijas ceļš. Visi bāra apmeklētāji tad piecēlušies kājās un skaļi uzgavilējuši šim notikumam. Es zināju, ka mēs neesam pamesti vieni, ar mums ir visa pasaule, visa civilizētā pasaule.
Pats es todien strādāju Rīgas centrā, bet tā kā centrā bija daudz cilvēku, tad pēc dzirdētajiem aicinājumiem aizpildīt ceļu vienmērīgāk, ar darba kolēģi devos cauri Rīgai Juglas virzienā un Brīvības Gatvē pie Juglas ezera jau pamanīju brīvu posmu kurā arī iestājāmies.
Mūsdienu jaunā paaudze varētu mācīties no Baltijas ceļa to, ka ir tādas izjūtas, kas ir spēcīgākas par visu, par visām tavām sekmēm mācībās, darba rezultātiem, vai personīgām veiksmēm. Izjūtas ko var dot kopīgs un cēls mērķis, kad Tevi pārņem tāda sajūta, kad vairs nerēķinies ne ar kādām sekām.