Tolaik man mājā bija pieci mazi bērni, lai arī sekojām līdzi un bijām personīgi pazīstami ar Helsinku grupas dalībniekiem, nevarējām būt ļoti aktīvi. Par Baltijas ceļa aktivitātēm biju dzirdējusi, bet īsti piedalīties neviens nebija aicinājis, tādēļ biju priecīga, kad gluži nejauši atrados Strēlnieku laukumā, kur stāvēja cilvēki un gaidīja brīdi, kad sadoties rokās! Bet visemocionālākais brīdis bija tas, kad rindā man blakus iestājās tadžikiete - tautastērpā - un viņa zināja kas šeit notiek! :)