Rakstiskās intervijas otrā daļa, kurā var uzzināt, kas Gunta Bojāra redzējumā saista Gobzemu un ierašanos operā playboy tērpā ar zaķa ausīm un ļipiņu, un motociklistus krastmalā ar homoseksuālistiem praidā. Kā arī par politiķiem burbuļvannā, un šalles ietekmi uz izpratni par neglītumu.
Vēlēšanu laiks. Ir kāda jauna spēle šajās vēlešanās, vai viss, kā allaž, vai nenāk kādi jauni elementi, kas pārsteigtu jūs pašu?
Nenāk. Un ja mēs runājam par vēlēšanām, šis mani padara mazliet bēdīgu. Jo es atceros, ka es pagājušajās Saeimas vēlēšanās pirms četriem gadiem izdomāju formātu, ka mēs devām katrai partijai iespēju uzfilmēt savu rullīti - mūsu politiskā ideja, bet jauna. Mēs katrai partijai devām šādu iespēju, jo es vienmēr gaidu kaut kādu idejas vētru, idejas sprādzienu, ko mēs tagad darīsim, kas ir tas jaunais politiskais risinājums, kur ir tas voow moments, bet valstiskā līmenī.
Un redzot tos viģikus, man bija žēl. Kur ir visas tās jūsu smadzenes? Kur ir visi tie jūsu pīār kantori, kuriem mēs dodam iespēju saražot un pasniegt, ar ko jūs varat pārliecināt… un es skatījos un biju bēdīgs… tā bija tāda veca, skumja ļurināšana. Un, skatoties uz to pienesumu pirms četriem gadiem, arī tagad, redzot to pašreizējo retoriku - nu, tur nebūs nekas. Atkal būs spēle latvieši/krievi, zaļie/nezaļie, kurš ar kuru bloķēsies… Tie stāsti nemainās, nu, netiekam mēs nākamajā līmenī. Netiekam.
Man šķiet, ka mēs esam… nu, Eiropas Savienības naudas burbuļvannā sēž tie politiķi, ir silti, ir labi, tie burbuļi iet… No vienas puses, man šķiet, Eiropas Savienība mums ir izdarījusi lāča pakalpojumu. Daudzas ir labas lietas izdarītas, bet daudz ir iztērēts nevietā. Bet tas ļaunākais, ja mēs runājam par tādiem pabalstiem - mēs, Latvija, sēžam uz viena liela pabalsta. Un ja tu sēdi ilgstoši uz pabalsta, tu nemāki strādāt. Un šeit ir tas ļaunums - mēs sēžam uz pabalsta.
Un tie, kas ir vistuvāk tai naudai, vai nu pašvaldības ziņā, vai privātmāju ziņā - neaizmirsīsim prezidentu Andri Bērziņu, kas šobrīd dzīvo par Eiropas Savienības naudu uzceltā privātmājā… Viņi sēž tajā burbuļvannā, un viss labi. Un ja tu sēdi burbuļvannā - smadzenes nestrādā. Točna.
Ko Bojārs sagaida no tiem, ko intervē, priekšvēlēšanu laikā?
Ieinteresētību. Darboties, rīkoties, iet kaut kādā virzienā. Es atkal nelietoju vārdu «uz priekšu», tāpēc, ka es nezinu, uz kuru priekšu mēs te visi ejam, mēs kaut kur ejam. Bet man patīk azarts. Man patīk, ka cilvēkos ir azarts. Atkal futbols ir mums aktuāls šobrīd - ja mēs redzam, ka tā komanda azartiski ņemas, mums viņa patīk, neatkarīgi, vai viņi mazliet zaudē vai vinnē. Bet viņi tur cīnās. Tas, kas mums cilvēkiem visvairāk nepatīk, futbols vai hokejs, ka tur tā… bīda to šaibu vai dzenā to bumbiņu.
Politiķiem nav futbols, tā ir cita darbības joma, cits darbības princips, bet arī te vajag to azartu. Es priecājos patiesībā par katru cilvēku, kas ir atnācis uz Tiešu runu, kas ir atnācis uz Aizliegtā paņēmiena diskusijas sadaļu, kurš ir ar azartu iekšā. Un tad man pašam ir tāda voow sajūta. Kaut arī tādiem vajadzētu būt visiem, ko mēs vēlam, kuri par to saņem naudu, kuriem kaut kas jāmaina, kuriem jāirdina tā Latvijas zeme. Un ja man jāpriecājas par dažiem atsevišķiem - tas nav normāli.
Tātad es no politiķiem gaidu, ka viņi nevis atnāk un atrunā to, ko ir izdomājuši, cenšas izlīferēt no intervijas, bet ir ieinteresēti visā - idejas, vēlme, spēja to mainīt. Tie jau arī tie ir tie cilvēki, kas aizrauj. Politiķi pārāk daudz sēž tajās burbuļvannās, pārāk liels relax viņos ir. Un es gribu, lai politiķi izkāpj no tām vannām.
Mentāli arī mēs izkāpsim no burbuļvannas, mums ir spēles elements - komentāri tīmeklī par Bojāru (citēti tieši), ar ietvertu jautājumu, uz kuru jāatbild.
- Zini, kā ir... Es par šo esmu domājusi ilgi... Nu kā tas ir - «atmaskot citus», bet tikmēr pašiem, lai «to izdarītu», ir «slēptās kameras», «blefi» un «inscenēti teātri»...? No ētikas viedokļa ar ko vieni meli atšķiras no citiem? Katrs var izdomāt aizbildinājumus. Raidījums jau it kā prasmīgi to dara, visu pamato, bet... vienalga mulsina..
Jā, šis ir… kad es strādāju laikrakstā Diena mēs taisījām daudz eksperimentus un runājām par šiem tematiem. Arī Aizliegtais paņēmiens tapa ar domu parādīt - jā, tādi mēs esam. Ja mēs runājam par tiem instrumentiem, par tiem ieročiem, es teiktu - protams, ka mēs balansējam uz ētikas robežas, vienmēr. Un to vienmēr ir jāsamēro - ko tas dod? Mēs paši esam iekšēji diskutējuši, un viena no mūsu žurnālistēm, kas bija Tokyo City trauku mazgātāja, arī rakstīja bakalaura darbu par šo tematu - vai tas ir ētiski, ko tas izdara pārējiem cilvēkiem, kā jūtas Dace tajā brīdī… (Dace bija tā filiāles vadītāja, kas maksāja tās aplokšņu algas).
Un tajā brīdī mana atbilde ir tāda - redzi, tos cilvēkus, kas tā īsti nepiedalās shēmās, mēs tomēr neatklājam. Te ir jautājums par Daci, ētiku tuvplānā. Dace, jauna sieviete, kas tiek tagad rādīta pa visu Latviju. Tad ir svaru kauss. Un es pie sevis domāju - bet ja tu, cilvēk, piedalies šādā shēmā ilgermiņā, skaidri apzinoties… Dacei ir augstākā izglītība ekonomikā, ja nemaldos maģistra grāds. Izglītota sieviete, nav dura. Viņa ļoti labi saprot, kur viņa ir iekšā. Dara to ilgstoši. Kaut kādā ziņā dara pāri citiem darbiniekiem. Dara pāri arī valstij. Un tad es saku - kas ir vērtīgāk? Šis nav par 50.,60.gadiem, kad tevi izmetīs no sistēmas. Šajā gadījumā, tā ir Daces izvēle piedalīties šādā shēmā vai iet uz citu uzņēmumu. Un es varu saderēt, ka ir daudz uzņēmumu, kur var strādāt, nevienam nemaksājot aplokšņu algas, un būt mierā ar to visu.
Ja viņa atbildīgi, apzināti piedalās šādā shēmā, vienā brīdī var atnākt Aizliegtais paņēmiens. Tas ir likuma pārkāpums. Var atnākt policija. Var atnākt Valsts ieņēmumu dienests. Ja tu pārkāp likumu, jārēķinās, ka tu vari tikt par to sodīts. Šajā situācijā bija svarīgāki visi pārējie darbinieki, nevis Daces emocijas.
Kāpēc vienmēr LTV salien tādi cilvēki kā Bojārs, Streips. Kam nav nekā svēta. Ne vērtību, ne mīlestība spret savu tautu. Homoseksuālisma un multikulturālisma, bezvērtību sabiedrības propogandētāji.
Par «salīšanu» es varētu atbildēt, kā veiksmīgs politiķis - tas jājautā Beltes kungam. Bet es saku, ka man ir… man ir mīļi visi cilvēki, ieskaitot homoseksuālus, ieskaitot…nezinu, motociklistus, ieskaitot reliģisku organizāciju pārstāvjus. Mūsu sabiedrība ir tik daudzveidīga, un ir prieks skatīties uz to. Ir zemnieki, ir… nu… ļoti daudzveidīga savā visā. Kāpēc mēs cenšamies no savām skatu pozīcijām citas grupas ierobežot? Vai tā grupa būtu piederīga pēc savas seksuālās orientācijas, kas nav pat viņu izvēle? Kāpēc mēs gribam ierobežot un ar naidu skatāmies uz kādām reliģiskām organizācijām? Es nepiedalos reliģiskās organizācijās, es esmu nereliģiozs, bet tajā pašā laikā, ja man kāds saka - kā tā Jaunā paaudze tur darās? Es saku - ja tā Jaunā paaudze nepārkāpj likumu un savas kustības pārstāvjus nevērš pret citām sabiedrības grupām ar ļaunu, un ja tā Jaunā paaudze kaut kā palīdz cilvēkiem atrast savu ceļu - lai viņi tur ir. Un man nav tiesību nekādā veidā teikt, ka viņi ir sliktie, ka viņi ir gudrāki vai stulbāki. Es neesmu tik augstprātīgs, lai teiktu, ka cits ir gudrāks vai stulbāks par mani.
Kaut kad pēdējā laikā praida kontekstā bija jautājums - kāpēc viņiem jāiet tur kaut kur centrā, kāpēc viņi nevar iet Purvciemā un kaut kur tur vēl… Šis ir tāds savdabīgs salīdzinājums - es teikšu - bet mums vasarā ir motociklistu pulcēšanās sezonas atklāšanā krastmalā. Visa krastmala pilna ar tiem motociklistiem. Piepurpina to gaisu. Izskatās arī nu tā, gaumes jautājums, kam patīk, kam nepatīk tetovēti veči, bet es saku - nu forši! Lai viņi ņemas, mēs iedodam viņiem krastmalu un tā ir viņu brīvības izpausme. Tā ir mūsu valsts - motociklisti ir brīvi savā rīcībā, mūsu ir daudz, mēs gribam braukt krastmalā - labi, sabiedrība iedod krastmalu. Tāpat ir ar šiem cilvēkiem.
