Kijiva
Pasaule ar bažām gaida Putina nākamo soli, bet Kijiva šķiet mierīga. Taču, pavadot vairāk laika sarunās ar kijiviešiem, top skaidrs, ka ir arī iebraucējam neredzamā puse.
Pilsētā ir samazinājušies sastrēgumi, jo gana liels iedzīvotāju skaits ir pametis Kijivu. Te ir vecāki, kuru bērni ir aizsūti neplānotās brīvdienās tuvāk drošībai Rietumukrainā, pēdējās dienās darbā nav ieradušies visi skolotāji, ieroču veikalos pieaudzis pieprasījums pēc ieročiem un munīcijas. Arī daļa ārvalstu vēstniecību ir pārcēlušās uz Ļvivu.
Anastasijas šūpuļdziesma pretiniekam
Vēl tikai diennakti pirms Krievijas uzbrukuma sākuma Anastasija prātoja, ka jādodas uz veikalu nopirkt trūkstošos pārtikas produktus viņas sagatavotajam izdzīvošanas komplektam, ar kuru vajadzētu pietikt vienai nedēļai.
Lai pieradinātu sevi pie asinīm, viņa nedēļas nogalēs gāja uz slimnīcām, kur operāciju zālēs tika operēti dzērāju kautiņos ar nažiem sadurtie un avārijās cietušie. Tas bija pret noteikumiem, bet Anastasija pārliecināja ārstus.
Krievijas iebrukums Ukrainā sākās agrā 24. februāra rītā no trīs pusēm – Baltkrievijas, no Krievijas–Ukrainas robežas, tostarp Kremļa kontrolētajām pašpasludinātajām Austrumukrainas republikām, kā arī no 2014. gadā anektētās Krimas.
Marts
Ukrainas galvaspilsētas Kijivas priekšpilsēta Irpiņa – viena no tām, kas vissmagāk cieta Krievijas armijas uzbrukumos. Pār saspridzināto tiltu pie Kijivas–Irpiņas robežas plūst bēgošo civiliedzīvotāju straumes. Tos, kuriem izdevies šķērsot upi, sagaida brīvprātīgo un neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas, kas, bākugunīm mirgojot, lielā ātrumā kursē starp Irpiņu un Kijivu un nogādā bēgļus uz autobusiem, kas ved tos tālāk uz dzelzceļa staciju.
Viņu ir simtiem. Vecīši un jaunieši, bet pārsvarā sievietes ar bērniem, daudzi uz rokām nes ievainotos, citi cieši krūtīm piespieduši savus mājdzīvniekus. Rokās sažņauguši pašu nepieciešamāko. Kāda vecāka kundze maziem solīšiem cenšas akurāti likt no pārguruma sāpošās kājas uz grīļīgajiem dēļiem. Viņa savā dzimtajā pilsētā, iespējams, vairs nekad neatgriezīsies. Kāds vīrietis stāsta, ka krievi pavēlējuši visiem vīriešiem noģērbties kailiem un pārbaudījuši, vai kādam nav nacistu tetovējumi, tad likuši sēdēt pagrabā trīs dienas.
Aprīlis
Aprīļa sākumā Krievija dod raķešu triecienu pa Kramatorskas staciju Doneckas apgabalā. Šis brutālais uzbrukums civilam objektam ievada Krievijas ofensīvu, kuras mērķis ir pilnībā sagrābt Doneckas un Luhanskas apgabalu.
“MOSKVA” GRIMST!
13. aprīlī Melnās jūras akvatorijā divas Ukrainas spārnotās raķetes "Neptun" trāpa Krievijas raķeškreiserim "Moskva". Kuģis aizdegas, apgāžas un nogrimst. Krievijas Aizsardzības ministrija gan līdz šim noliegusi, ka kuģi nogremdēja Ukrainas raķešu trieciens. Ministrija sākotnēji apgalvoja, ka uz kuģa nejauši izcēlies ugunsgrēks, tas izraisījis munīcijas eksploziju, tā sabojājusi kuģa korpusu un kuģis nogrimis tikai vētras dēļ, jo vilkts uz ostu remontam
Maijs
Pēdējie Mariupoles aizstāvji padodas okupantu spēkiem. Ostas pilsēta un rūpniecības centrs Mariupole ilgās kaujās ir teju pilnībā sagrauta. Pilsētā nogalināti tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju.
Šodien atceries tos, kas Ukrainā mirkst asinīs, lai nosargātu pēdējās durvis uz Eiropas demokrātiju. Atceries sāpēs, kaunā un šausmās trīsošus, ar salokāmu armijas nazi sagraizītus ukraiņu meitenes ceļgalus, kuru izvarojuši trīs krievu zaldāti. Atceries zīdaini, kura nekustīgo ķermeni, nespējot pieņemt realitāti, glāsta apjukusi māte. Atceries cilvēkus, kas stāv pretī līdz zobiem bruņotiem kareivjiem un viņu tankiem. Viņi dzied, jo nekā cita jau viņiem nav. Atceries sniegpulkstenītes uz septiņpadsmitgadīga jaunieša kapa sagrautas mājas pagalmā; viņam bija sapnis par nākotni. Atceries laukus, kuros graudu vietā šogad vāks Krievijas nesprāgušo raķešu "ražu". Atceries nenotikušas dzīves un likteņus. Šodien. Atceries.
Jūnijs
Ukrainas armija jūnija beigās atgūst kontroli pār Čūsku salu, ko okupantu karaspēks ieņēma kara sākumā. Padzenot okupantus no Čūsku salas – tas notika divus mēnešus pēc “Moskva” nogremdēšanas –, Ukraina būtiski samazināja iespējamību, ka okupantiem izdosies īstenot veiksmīgu uzbrukumu Odesai, un vēl vairāk iedragāja Krievijas flotes reputāciju.
Kopš kara sākuma plecu pie pleca ar ukraiņiem cīnās arī brīvprātīgie no Latvijas. Viens no viņiem – Juris Jurašs
2014. gadā Andrijs uz karu Donbasā aizbrauca vienos šortos un sandalēs. Nekā cita viņam nebija. Tieši tāpat kā daudziem citiem brīvprātīgo tūkstošiem, kas devās palīgā cietušajai Ukrainas armijai. Frontē Andrijam draugs uzdāvināja ķiveri. Vismaz kaut ko drošībai. Labu "Shubert" ķiveri. Un, kā toreiz Andrijs uzvilka ķiveri, tā novilka tikai pēc vesela mēneša. Pat gulēja ar ķiveri galvā, izmantojot kā spilvenu. 2022. gadā Andrijs ar savu ķiveri atkal devās uz fronti Donbasā. Atkal kā brīvprātīgais, šoreiz kā vienības komandieris bataljona Karpatskij Sič sastāvā. Andrijs ir viens no varoņiem, kurš par Ukrainas brīvību ir atdevis savu dzīvību.
Jūlijs
Jūlijā pēc nedēļām ilgām kaujām okupantu spēki ieņem Luhanskas apgabala Lisičansku. Tā kļuva par pēdējo pilsētu, kas kritusi okupantu rokās.
Augusts
Augusta beigās Ukraina sāka apkopot spēkus gaidāmajam pretuzbrukumam dienvidos. Nozīmīga loma šajā spēku uzkrāšanā bija ieročiem un bruņojumam, ko Ukrainai piegādāja ASV un citas rietumvalstis.
Augustā Ukraina arī īstenoja veiksmīgu uzbrukumu okupantu lidlaukiem Krimā, uzskatāmi parādot, ka Krima nemaz nav “neieņemams cietoksnis”, kā to patika dēvēt Kremlim.
Septembris
Negaidītā un straujā pretuzbrukumā Ukrainas spēki atbrīvo lielāko daļu Harkivas reģiona, ieskaitot Izjumu, kas iepriekš bija svarīgs okupantu loģistikas centrs. Veiksmīgā operācija Harkivas apgabalā ļauj Ukrainai pilnībā pārņemt iniciatīvu.
Oktobris
Oktobrī Krievija sāk masveida raķešu uzbrukumus Ukrainas kritiskajai infrastruktūrai. Šie triecieni turpinās arī novembrī un decembrī.
Dzīve tumsā
Uzbrukumi kritiskajai infrastruktūrai rada pastāvīgus elektrības pārrāvumus gan galvaspilsētā Kijivā, gan citviet Ukrainā. Kijiviete Darina joprojām mācās sadzīvot ar pārrāvumiem un gaisa trauksmēm, kas pastāvīgi ieskauj Ukrainas apdzīvotās vietas. Turpmāk, skrienot rīta krosu, jāņem līdzi lukturītis, jo galvaspilsēta sešos no rīta ir pagalam tumša, tā spriež Darina.
Nereti elektrības pārrāvumi, kas var ilgt no īsa brīža līdz pat vairākām dienām, var atstāt cilvēkus iesprūdušus liftos, tāpēc ukraiņi sākuši liftu kabīnēs atstāt kasti ar pārtiku un ūdeni, gadījumā, ja kāds gadās liftā elektrības pārrāvuma brīdī.
Tilts liesmās
Oktobra sākumā nogrand eksplozija uz Krimas tilta, kas uzskatāms par Krimas aneksijas simbolu. Tas notiek dienu pēc Putina dzimšanas dienas. Lai arī Ukraina oficiāli neuzņemas atbildību par šo uzbrukumu, tas ir kārtējais trieciens Krievijas militārajam prestižam.
Novembris
Novembrī Krievijas armija paziņo par aiziešanu no Hersonas apgabala teritorijām, kas atrodas Dņepras labajā krastā, atstājot arī Hersonas pilsētu – vienīgo apgabala centru, ko okupantiem izdevās sagrābt kopš kara sākuma. Krievu padzīšana no Hersonas, visticamāk, nozīmē, ka Krievijas plāns savienot Krimu ar Odesu ir izgāzies.
Decembris
Pēc Hersonas atbrīvošanas galvenās kaujas notiek Doneckas apgabala Bahmutas rajonā. Pārējos frontes sektoros okupantu karaspēks ieņēmis aizsardzības pozīcijas, bet ziemas iestāšanās un uzbrukuma ieroču trūkuma dēļ Ukrainas karaspēks spiests samazināt sauszemes operāciju intensitāti frontes līnijā, kas izstiepusies aptuveni 1000 kilometru garumā.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis dodas vizītē uz ASV, kas ir viņa pirmā ārvalstu vizīte kopš kara sākuma.
Janvāris
Donbasā turpinās sīvas kaujas. Ukrainas spēki atkāpjas no Donbasa pilsētas Soledaras. Lai arī pilsētas stratēģiskā nozīme ir neliela, okupanti to pasniedz kā milzu panākumu.
Pēc mēnešiem ilgām diskusijām un pretestības Vācija beidzot piekrīt piegādāt Ukrainai tankus “Leopard 2”. Par tanku piegādēm paziņo arī virkne citu rietumvalstu.
Februāris
Februāra sākumā Zelenskis devās jaunā ārvalstu tūrē, apmeklējot Londonu, Parīzi un Briseli. Nodrošinājusi sev tankus, Ukraina neatlaidīgi lūdz, lai Rietumu sabiedrotie tai piegādātu arī iznīcinātājus.
Kad gaisa trauksmes sirēnas kļuvušas teju par ikdienas parādību, nav pārsteigums, ka iedzīvotāji uz tām reaģē vājāk. Daži tās pat ignorē. Vietām pat ar griezīgo kaukoņu ikdiena rit savu ierasto gaitu. "Gandrīz gads šā bezjēdzīgā kara padarījis briesmas par daļu no ikdienas. Kara sākumā dzirdējām tās no rīta, pusdienlaikā, dzirdējām tās pat Neatkarības dienā," stāsta kāda pārdevēja Ļvivas pilsētā. Ar laiku automātisko rīcību – doties uz patvertni – esot aizstājuši jautājumi: «Iet vai neiet? Ko ņemt līdzi?» Un tad – vienaldzība. «Es dažreiz sirēnu skaņu pat nepamanu. Sākumā mums bija norādījumi aicināt pircējus doties uz patvertni, bet tagad vienkārši turpinām strādāt.»
