Rāķu purvs, Limbažu novads, astoņi no rīta. Izbijušā armijas autobusā kāpj pulks cilvēku ar sviestmaižu un dzeramā krājumiem somās. Pēc brīža haki krāsas autobuss viņus ievedīs šokolādes toņa klajumā un pa šauru betona plātņu ceļu, kas stiepjas teju līdz apvārsnim, nogādās vairākus kilometrus dziļi purvā dažādu kūdras ieguves darbu veikšanai.
Brūnā purva virskārta ir kūdra, kas tūkstošu gadu garumā, sūnām un citiem augiem satrūdot, ir tapusi par irdenu slāni, kas pēc augu virskārtas noņemšanas tagad kļuvis par derīgo izrakteni cilvēku rokās.
Vēl pirms došanās ceļā divi brigadieri pārskaita strādniekus, izstaigā strādnieku dzīvojamos vagoniņus, dod pēdējos darba uzdevumus un norādījumus. Tā iesākas autobusā sēdošo ekskavatoristu, traktoristu, kaplētāju, sakņu lasītāju, kūdras brikešu krāmētāju un citu darbu darītāju darbadiena. Otro reizi purvā autobuss būs piecos pēcpusdienā, kad no tā ārā izvedīs strādniekus. Bet šeit, purvā, ir arī citi strādnieki, kuru darbadienas iesākas daudz agrāk un beidzas daudz vēlāk.
Brigadieris Raitis, stūrēdams autobusu, dod vēl pēdējos norādījumus, ik pa brīdim izlaizdams un purva plašumos atstādams darbinieku grupiņas.
Rāķu purva kūdras atradnes ir sadalītas laukos, tālākais no tiem - 17. lauks - atrodas 7 km no bāzes vietas. Ir vajadzīga vairāk nekā pusstunda, lai autobuss aizbrauktu līdz pēdējam laukam, kur izlaiž pēdējos strādniekus, un atgrieztos bāzē.
Tiek ierūcināta dažāda un īpatnēja purva darbu tehnika - darboties sāk milzīgi putekļu (kūdras) sūcēji, šurpu turpu braukā sniegamobiļi ar platām kāpurķēdēm, kādus parasti var redzēt kalnu slēpošanas trasēs, tukšas iebrauc un pilnas ar kūdras kravām no purva izbrauc fūres ar pielādētiem jūras konteineriem, kas taisnā ceļā dodas uz ostām Salacgrīvā un Skultē. No kurienes kūdra tālāk nokļūst ārvalstīs.
Lielākais apjoms Latvijas kūdras un kūdras produktu nonāk Vācijā, Itālijā, Beļģijā un Nīderlandē, taču kopumā eksports ir uz 104 pasaules valstīm, ieskaitot Ķīnu, Japānu un pat Austrāliju.
Kūdru ievāc divējādi: uzirdināto un sažuvušo kūdras virskārtu jeb frēzkūdru ar milzīgu kūdras savācēju-sūcēju kombainu un traktoru palīdzību, bet griezto jeb gabalkūdru - mehāniski sagrieztus kūdras blokus - ar rokām izžūšanai saliek uz paletēm.
Kopš kūdras iegūšanas pirmsākumiem tehnoloģijas ir strauji attīstījušās, bet pagaidām nav labāku risinājumu drupenās gabalkūdras kraušanai kā roku darbs. No tās sagriešanas līdz savākšanai paiet līdz pat 18 mēnešiem.
Svetai diena iesākas četros no rīta, kad savā ģimenes saimniecībā ir jāapkopj govis, jāsagatavo dienas iztikšana viņas 9 un 16 gadus vecajiem bērniem. Nedaudz pirms astoņiem Sveta ar auto dodas uz 15 km attālo purvu, kurā līdz 17.00 uz paletēm krāmē kūdras klučus.
Kluču krāvējiem darba alga tiek aprēķināta pēc piepildīto palešu daudzuma, slinkošana nav viņu interesēs. Uzreiz pēc darba purvā Sveta dodas atpakaļ uz mājām rosīties saimniecībā. Gulēt doties sanāk vien ap vieniem naktī. Ziemā, kad nav kūdras ieguves sezona, viņas darba grafiks ir brīvāks.
Ar bērniem Sveta ir vienojusies sazvanīties vismaz divas reizes dienā. Ja kādreiz bērni piemirst piezvanīt, viņai ir nemierīga sirds. Svetas vīrs arī strādā tepat purvā uz kūdras savācējtraktora. Bērni pieskata paši sevi, kādreiz palīdz radinieki vai kaimiņi.
Brāļi Osvalds un Nauris nāk no 6 brāļu un 7 māsu ģimenes Madonas novadā. Citi divi brāļi pašlaik strādā ārzemēs, arī Naurim ir darba pieredze Holandē, Vācijā un Zviedrijā. Pēc mēneša viņš atkal taisās peļņā uz ārzemēm.
Viņi stāsta, ka vasaras sezonā darbu Latvijā var atrast, grūtāk ir citos gadalaikos.
No Madonas uz 150 km attālo Rāķu purvu viņi brauc tādēļ, ka šeit maksā labāk. Dzīvošanu kopā ar citiem strādniekiem vagoniņos nodrošina darba devējs.
Brāļi darbu nereti sāk piecos no rīta - dienas karstumā strādāt ir grūti un jāņem pauze līdz vakaram, kad darbus var atkal turpināt.
Vagoniņos dzīvojošajiem no darba brīvajā laikā gandrīz vienīgā izklaide ir brauciens ar auto uz 4 km attālo Pociema veikalu vai pastaigas 20 km attālajos Limbažos.
Aivars, 24, no Drustiem, arī ir viens no pastāvīgajiem vagoniņu iedzīvotājiem. Šī ir viņa trešā purva sezona.
Iepriekšējās divas sezonas strādājis purvā Inčukalnā, visu šo vasaru viņš pavadīs Rāķu purvā. Uz mājām aizbrauc reizi mēnesī, kad saņem algu. Pēc purva sezonas beigām strādā dažādus darbus, pārsvarā mežizstrādes jomā. Par dzīvi vagoniņā nesūdzas - viss normāli, tikai noderētu televizors.
Pirms darbu sāk kūdras sūcēji, kas katrā brauciena reizē nosūc 0,5 cm izžuvušās virskārtas, lauks ir jāattīra no koku saknēm. Vienā sezonā kūdras nosūcēji veic ap 20 šādiem nosūkšanas cikliem un savāc 8-10 cm biezu kūdras slāni.
Kūdras ieguve ir atkarīga no labiem laika apstākļiem - lai nosūcējtraktori varētu sākt darbu, kūdras virskārtai ir jābūt žuvušai vismaz divas dienas.
Kaplētāju pārraudzībā ir 500 ha lielā purva pasargāšana no nezālēm. Kūdras substrāta kvalitāti nosaka tā tīrība no nezāļu sēklām, tāpēc liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai no grāvjmalām un meža kūdras laukā neieviestos pienenes, ugunspuķes un citas nezāles.
Kūdras kvalitātes noteikšanai tiek veiktas regulāras analīzes, kurās tiek noteikti visi tās ķīmiskie elementi, sadalīšanās pakāpe, tās dabiskais mitrums, botāniskais sastāvs un citi rādītāji.
Pēteris, mazbānīša operators. Purvā strādājis gandrīz visu savu dzīvi, ir piedzīvojis arī padomju laiku saimniekošanu purvā.
Kādreiz purva darbos bānītim bija daudz lielāka nozīme nekā tagad. Toreiz no šā Rāķu un Zilākalna purva liels daudzums kūdras ar bānīti un vilcienu tika vests uz Rīgas TEC kurināšanai. Arī govju fermām pakaišiem kolhozu fermās. No Zilākalna ēdnīcas īpašā bānīša virtuves vagonā strādniekiem tika piegādātas pusdienas. Tagad virtuves vagons ir pārdots muzejam.
Mazbānītis savu nozīmi purva darbos pamazām zaudē - caur kādreiz praktiski neizbraucamo purvu, kurā bānītis bija neaizstājams strādnieku pārvadātājs un savāktās kūdras izvedējs, ir izlikts plātņu ceļš, pa kuru nu kursē autobuss un cits transports. Kādreiz vienīgais veids, kā nogādāt strādniekus dziļi purvā, bija bānītis vai traktori ar piekabēm.
Pirmās ziņas par kūdras ieguvi Latvijā ir pieejamas no 18. gs. sākuma. 1797. gadā tika izdoti pirmie raksti par kūdras ieguvi un izmantošanu.
Pirmskara Latvijas Republikā kūdra pārsvarā tika izmantota pakaišiem kūtīs, dārzkopībā, sausajās tualetēs, būvniecībā, mēslojumam un kurināšanā.
1832. gadā Jelgavā pie Kameralvaldes tika nodibināts kūdras inspektora amats, kura pienākums bija “kārtīgi apsaimniekot valsts purvus un malkas vietā kurināšanai mežiem nabadzīgākos apvidus apgādāt ar kūdru”.
1918. gadā, topot Latvijas valstij, galvenie purvu darbinieki izveidoja Latvijas kūdras nodaļu, kad arī tika sākta intensīva kūdras ieguve un purvu pētīšana.
Latvijā atrodas aptuveni 0,4% no pasaules kūdras krājumiem.
28% no iegūtās kūdras tiek izmantoti profesionālajā dārzkopībā. Latvijā ir apzinātas aptuveni 9600 kūdras atradņu. Gandrīz katrā pagastā ir lielāks vai mazāks purvs.
Pašlaik 95% šā derīgā izrakteņa tiek eksportēts uz ārzemēm, galvenokārt dažādu dārzkopībai noderīgu substrātu veidā. Iepriekš kūdra daudz izmantota arī kā kurināmais materiāls, taču pēdējos gados šis apjoms sarucis līdz nullei. Vēl līdz 2000. gadu sākumam kūdru izmantoja Rīgas TEC-1 kā kurināmo.
