“Vagonā izskatās tāpat, kā to atceros no bērnības. Pa labi - sānu guļvieta. Pa kreisi - divas apakšējās guļamvietas, divas augšējās. Vidū mazs galdiņš. Līdzās metāla plauktiņā ar aizšaujamo salocīta gultasveļa”.
Vilciens dzīvo savu patstāvīgo dzīvi kā atsevišķs, pilnībā funkcionējošs organisms. Esam kā iekapsulēti. Kamēr traucamies pa Transsibīrijas maģistrāli, šeit rit sava dzīve.
Jā, kaut kur tiek celti jauni ceļi, notiek zinātniskās konferences, tiek pieņemti jauni likumprojekti. Bet tas ir kaut kur tur, ļoti tālu...
Šeit ir sava dzīve un savi noteikumi. Sliede, sliede. Gulsnis, gulsnis.
Ceļabiedrus neizvēlas. Neizvēlas arī blakussēdētājus restorānvagonā. Nav svarīgi, esi atnācis viens vai ar kompāniju, dzer tēju vai alu, gribi runāt vai ne; sarunu biedrs - dažos gadījumos arī pudeles biedrs - pats tevi atradīs.
Pieveicot 9288 kilometrus nācās ķerties pie vikingu diplomātijas Transsibīrijas vilcienā. Starp mūsu jauniepazītajiem sarunu biedriem Transsibīrijas vilcienā laiku pa laikam izvērtās konflikti. Vienas sarunas atstāsts: Pirmais bija no Maskavas, bet otrs - "īsts krievs". Mēs tā arī nesapratām, kāpēc, bet viņi savā starpā nu vispār nedraudzējās.
Viņu starpā distance starp "bračku" un savilktām dūrēm bija mērāma aptuveni vienā teikumā.
Attopoties pusotra kvadrātmetra slēgtā telpā jeb vilciena tualetē starp vienu ceļabiedru, kurš stāvēja uz poda, un otru, kurš sēdēja izlietnē, mana kreisā kāja tajā pašā brīdī mirka šķidrumā, kuru bez ķīmiķa izglītības ātri varēja atpazīt kā ūdens-urīna un figviņzin kā sajaukumu.
Abi iezemieši bija pusotra teikuma attālumā no reāla kautiņa, kad sapratu - man ir jāiejaucas. Noslaucījis viņu saspļaudītās dusmu vārdu siekalas no saviem vaigiem, atceroties visas Obamas runas, kuras esmu dzirdējis, un pāršķirstot diplomātiskās zināšanas savā prātā, pārtraucu biedru strīdu.
Sakoncentrējoties, cik dotajā situācijā spēju, iztēlojoties, ka esmu dārgā «Armani» uzvalkā kādā lielā Briseles konferencē, teicu: "Eu, bļa, atvainojos, bet es reāli nesaprotu, par ko ir jūsu strīds, varbūt iedzeram?"
Par laimi, šī pašizdomātā Transsibīrijas ekspreša Vikinga diplomātija nostrādāja. Čaļi pēkšņi apskāvās, viens otru nobučoja uz vaiga un skaidroja man 10000 decibelu līmenī, ka viņi vienkārši ir krievi. Viņi viens otru ienīst, bet paralēli mīl no visas sirds. Viņi var viens otram sadot pa seju, tad iedzert un sabučoties, jo te ir Krievija - varenākā valsts pasaulē, un viņi ir tās iedzīvotāji.
Lielākās galvassāpes Transsibīrijas ekspresī sagādāja internets.
Internetu vilcienā starp pilsētām varētu salīdzināt ar maksātnespējas administratora sirdsapziņu, teorētiski ir, bet uz tik īsu mirkli, ka grūti pat pamanīt.
Jekaterinburga. Urāli.
Jekaterinburgā izvēlējāmies nestandarta maršrutu - sākumā uz "klaviatūras pieminekli", bet pēc tam devāmies uz Latvijas ielu.
Industriālais rajons. Te ir īsta Krievija - peļķes, bērnu laukumi līdzās betona maisītājiem, supermārketā "Pjateročka" ir neticami jauki un draudzīgi pārdevēji.
Pilsētā ar pusotru miljonu iedzīvotāju tieši šeit, Latvijas ielā, atrodas "Urālu kompresoru rūpnīca". Runā, ka pašas slavenākās "Katjušas" esot ražotas šeit.
Omskas apgabals.
Brauciens autobusā uz Taras pilsētu bija interesants. Pirmkārt jau jāsaka, ka Krievijas vidienē ceļi ir lieliski. Nopietni. Pieverot acis, pilnīgi atmiņā ataust mūsu Rīgas centra ceļi. Vispār nerodas jautājums, kurš no kā mācījies tos būvēt.
Spēj iedomāties braucienu pa Tērbatas vai Barona ielas super-duper svarīgo vēsturisko bruģi, tikai ar ātrumu 110 kilometri stundā un tā kādas četras stundas no vietas. Lūk - tas ir tas ko mēs pieredzējām.
Pēc brauciena pakaļa ir tik atdauzīta, ka tā vien prasās apbērt dibena vaigus ar miltiem, iemērkt sakultā olā un apsēsties uz pannas. Sāls, pipari. Perfekta karbonāde.
Baikāls.
Trakajiem pieder pasaule. Tā vismaz runā. Tāpēc Viktorija devās dzestrā peldē Baikāla ūdenī. Naktī termometra stabiņš bija noslīdējis līdz -10. Brīdī, kad Vika iegāja ūdenī, gaisa temperatūra bija aptuveni -1. Ūdens temperatūra - ap pieciem grādiem.
Stāsta morāle - sapņus vajag piepildīt, varbūt pa druskai, bet tiem jātiecas pretī, nevis jāatstāj pieraudātā spilvendrānā.
Vladivostoka.
Es teiktu, ka krievs ir nedaudz sūrs, bet skaists un no sirds patiess.
Krievs ir skaļāks par citiem, bet tikai tāpēc, ka netur emocijas sevī. Ja kaut kas nepatiks - viņš to uzreiz pateiks skaļi. Ja viņam kas patiks, arī to neslēps. Vienmēr cienīs tos, kuri ciena viņu, un ieraus vienu graķīti kopā, apskausies un dosies tālāk savā dzīvē.
Vēl viens spilgts novērojums - Krievijā viss ir "labs". Piemēram, Vlaģikā (tā krievi sauc Vladivostoku) veikalā "Horošij", kas atrodas tirdzniecības centrā "Družba", nopirkām sulu "Dobrij". Pretī veikalam - alkohola autlets "Solniško".
Krievijas Federācijas valdība ar saviem ierēdņiem, ārpolitiku un iekšpolitiku, tāmēm un valsts pasūtījumiem, un Krievija kā valsts - ar atvērtiem cilvēkiem, kultūru un brīnišķīgu dabu - ir divas dažādas pasaules.
Ikdienas dzīvē šīs divas pasaules nesatiekas vispār. Izskatās, ka tām pat nerūp vienai otras eksistence.
