Zviedrijai jāsagatavojas ļaunākajam scenārijam

Komisija šobrīd strādā pie Zviedrijas aizsardzības stratēģijas, sākot ar 2020. gadu, un maija nogalē tās pārstāvji viesojās Latvijā, lai iepazītos ar mūsu valsts pieredzi, risinot civilās aizsardzības jautājumus kara gadījumam. Komisijā ir 12 Riksdaga deputāti, kas pārstāv astoņas partijas, un to uzdevums ir izstrādāt visaptverošu ziņojumu, kuru izmantos Zviedrijas valdības politikas plānošanā.

Baltijas jūras reģiona valstīs iegūto pieredzi komisija izmantos, lai izstrādātu ziņojumu valdībai, kas noteiks Zviedrijas drošības politikas plānošanu nākamajos gados. Zviedrija Baltijas jūras reģiona valstīs cer iegūt arī nepieciešamo pieredzi, lai atjaunotu totālās aizsardzības sistēmu.

Ko Zviedrija saprot ar totālās aizsardzības konceptu?

Jautājums ir par to – kādai jābūt sistēmai, kas nodrošina valdības spēju vadīt visas valsts iestādes kara laikā? Miera apstākļos Zviedrijā valsts iestādes lielā mērā strādā autonomi. Taču kara gadījumā ir nepieciešama valsts darba koncentrācija, aptverot pašvaldības un arī uzņēmējus. Piemēram, transporta nozarē ir jāspēj prioritizēt noteiktus transporta veidus, arī slimnīcas jāpadara par prioritārām. Jēdziens totālā aizsardzība Zviedrijā tiek saprasts kā veids, kādā pieņemt lēmumus kara laikā, salīdzinot to ar miera apstākļiem.

Vai ticat, ka Zviedrija var tikt pakļauta militāram uzbrukumam?

Situācija ir pasliktinājusies. Līdz deviņdesmito gadu vidum [komunistiskā bloka sabrukumam] arī mūsu pasaules daļā bija izpratne, ka varam tikt ierauti karā. Taču nākamos divdesmit gadus, lai arī teorētiski šāda iespēja bija, tas nešķita ticami. Mūsu bruņoto spēku galvenais uzdevums bija dalība starptautiskajās operācijās. Zviedrija iesaistījās misijās Kosovā, Afganistānā, bijušajā Dienvidslāvijā.

Taču līdz ar [Krievijas prezidenta Vladimira] Putina atgriešanos pie varas 2012. gadā apstākļi kļuva aizvien uztraucošāki un uztraucošāki. Ar [Krievijas] iebrukumu Krimā un militārām operācijām Austrumukrainā, karš ir atgriezies atpakaļ Eiropā. Vairums Eiropas valstu ir sākušas atjaunot savas militārās spējas. Protams, galvenā uzmanība tiek pievērsta atturēšanas politikai - agresijas atturēšanai. Ir pazīmes, ka šāda politika strādā, taču mēs nevaram to zināt pilnībā. Tādēļ ir jābūt attiecīgām spējām gadījumam, ja nelaimīgs lēmumu pieņemšanas process var novest pie kara.

Mums ir nepieciešams sagatavoties. Arī mūsu kaimiņi dara to pašu. Potenciāls agresors ir Krievija. Zināmā mērā mēs esam atgriezušies Aukstajā karā, ar karstā kara elementiem. Eiropa ko tādu nebija pieredzējusi pat pašos vēsākajos Aukstā kara starp Padomju Savienību un Rietumu pasauli periodos.

Vai tā nav atteikšanās no neitralitātes politikas, ja tiek nosaukts potenciālā agresora vārds?

Zviedrija militārā ziņā ir nepievienojusies valsts. Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, kā arī esam parakstījuši Lisabonas līgumu, kurā deklarējam, ka esam gatavi būt solidāri ar citām dalībvalstīm. Līguma sekas ir kolektīvā aizsardzība agresijas gadījumā. Mēs neredzam nevienu citu aktieri Ziemeļu puslodē, mūsu pasaules daļā, kā vien Krieviju, kas varētu agresiju īstenot. Solidaritāte un kolektīvie pasākumi ir mūsdienu Zviedrijas politika.

Es vēlos piebilst, mūsdienās [lietojot] medijus - salīdzinot ar iepriekšējām desmitgadēm -, jūs informāciju iegūstat nekavējoties. Jūs varat aplūkot šausmīgus attēlus un video par notiekošo. Tādēļ arī lēmumu pieņemšanas procesi var būt ārkārtīgi strauji. Var būt situācijas, kad vēl nav zināms, vai ir diplomātisks risinājums, bet lēmumu pieņemšanas process jau ir sācies. Tādēļ mums ir jāgatavojas arī tam.

Kādu saredzat Zviedrijas un NATO attiecību nākotni? Es zinu, ka ir bijušas dažādas diskusijas par nepieciešamību Zviedrijai kļūt par alianses dalībvalsti, taču tas nav šā brīža valdības dienaskārtībā. Kāda situācija varētu izskatīties tuvāko desmit, piecpadsmit gadu perspektīvā?

Kā jau minējāt, Zviedrijas valdība šobrīd neatbalsta pievienošanos NATO. Līdzīgs uzskats ir arī parlamenta vairākumam. Nesenās sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka atbalsts dalībai aliansē zviedru vidū ir paliecinājies no 28% līdz 35%. Savukārt iedzīvotāju skaits, kuri vēlētos Zviedriju redzēt ārpus NATO, ir samazinājies no 56% līdz 40%. Ne sabiedrībā, ne parlamentā nav vairākumā tā daļa, kura atbalsta Zviedrijas kļūšanu par NATO dalībvalsti. Mēs turpināsim padziļināt militāro sadarbību ar Somiju, kurā ir ļoti līdzīga situācija attiecībā uz atbalstu NATO.

Tāpat jāņem vērā arī divpusējās attiecības starp Zviedriju un NATO dalībvalstīm, piemēram, ASV un Lielbritāniju. Šobrīd Zviedrijas aizsardzības un drošības politikas nodrošināšanai saglabāsies padziļināta sadarbība ar Somiju un nozīmīgās divpusējās attiecības ar NATO valstīm.

Kā ir ar ciešāku militāro integrāciju Baltijas valstu virzienā, piemēram, uz Ziemeļu kaujas grupas bāzes? Arī tā dēvētā Eiropas armija, vai Zviedrija atbalsta šādus pasākumus?

Jāatgādina, ka laikā, kad biju aizsardzības ministrs [1997. - 2002. gads], mēs sniedzām lielu atbalstu Baltijas aizsardzības koledžai. Tā ir ļoti svarīga institūcija, kas demonstrē to, cik daudz var sasniegt.

Eiropas Savienības kontekstā ļoti nozīmīgu lomu spēlē Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības jeb tā dēvētais Brexit. Zviedrija un Lielbritānija daudzos Eiropas Savienības jautājumos ir ievērojušas vienādu pozīciju un balsojušas līdzīgi.

Kad briti atstās Eiropas Savienību, Zviedrijai būs jāmeklē jauni, cieši kontakti ar citām dalībvalstīm. Tas var pavērt ceļu jaunām, padziļinātām attiecībām, piemēram, ar valstīm Baltijas jūras krastos – Vāciju, Poliju, trīs Baltijas valstīm.

Patiesībā tas, kā Eiropas Savienība risinās Lielbritānijas izstāšanos no bloka, ir jauna situācija pašai Zviedrijai. Es atminos, kad mums bija diskusija par iestāšanos Eiropas Savienībā – tā lielā mērā bija saistīta ar Lielbritāniju un tās nozīmīgumu Zviedrijai. Lielbritānija arī turpmāk būs svarīgs kaimiņš un tirdzniecības partneris. Taču Eiropas Savienībā var izveidoties jauni balansi starp dažādiem segmentiem vai valstīm.

Iespējams, ja mēs runājam par civilās vai militārās aizsardzības jautājumiem, var izveidoties jauni – ne alianses, bet «labi kaimiņi».

Premjers Stēfans Lēfvens janvārī izklāstīja Zviedrijas jaunās nacionālās drošības stratēģijas pamatelementus. Viņš uzskaita vairākus aspektus - militārus draudus, terorismu, ekstrēmismu, organizēto noziedzību, klimata izmaiņas, enerģētiku, apdraudējumu transporta nozarei, infrastruktūrai, iedzīvotāju veselībai. Vai ticat, ka iespējams izstrādāt tik visaptverošu un ambiciozu stratēģiju, kas var pievērsties visiem minētajiem jautājumiem?

Tas ir atkarīgs no īstenošanas detalizācijas. Kā vispārīgu politikas dokumentu - jā, ir iespējams. Ja valdība vēlas šādu stratēģiju īstenot, tai būs jānodrošina parlamenta vairākuma atbalsts. Stratēģija pati par sevi ir kopsavilkums un ir jāfinalizē detaļās.

Premjers arī izteica prognozes, ka Krievija varētu iejaukties Zviedrijas parlamenta vēlēšanās nākamajā gadā. Esam pieredzējuši, ka Krievija mēģina ietekmēt vēlēšanas ASV, Francijā, Nīderlandē. Kā iespējams dot pretsparu šādiem uzbrukumiem?

Šāda politika vēl tiek izstrādāta. Zviedrijas valdība pati par sevi nevēlas noteikt sabiedrības viedokli. Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka mediji izmanto kritiskas metodes, lai kontrolētu «faktus», kuru straume gāžas pār mums. Tas nav vienkāršs uzdevums, taču žurnālistika Rietumu puslodē ir veiksmīgi eksistējusi vismaz 150 gadus. Tā ir demokrātijas un vārda brīvības pazīme. [Pretsparam] jānāk no mediju puses, mazāk no valdības.

Arī skolas var darīt daudz vairāk - bērniem astoņu vai desmit gadu vecumā var iemācīt pārbaudīt avotus. To var mācīt arī jaunākiem bērniem. Lai tad, kad viņi patstāvīgi sāk lasīt, var atšķirt patiesību no tādas, kas par to izliekas.

Vai tas jau nerobežojas ar kaut ko līdzīgu tam, ko dara, piemēram, Krievija? Valdības propaganda?

Tas nav jādara valdībai, bet gan skolotājiem un indivīdiem. Skolotājiem ir jābūt autonomiem savā darbā, un tur valdībai nevajadzētu jaukties. Tā var šādus mācību priekšmetus ieviest izglītības programmā, bet skolotāji būs tie, kuri to īstenos.

Zviedrija nesen ir akceptējusi jaunu aizsardzības politiku. Valdība ir nolēmusi palielināt finansējumu aizsardzības nozarei. Kas ir tās jomas, kurām tiks pievērsta pastiprināta uzmanība?

Galvenais uzsvars ir uz dažiem jautājumiem - organizēt mūsu bruņoto spēku vienības tādā veidā, lai tās būtu operacionālas, un piemeklēt tām atbilstošo personālu. Valdība ir arī atjaunojusi obligāto militāro dienestu un rīko armijā dienējušo rekvalifikāciju. Šogad ir arī paredzēti līdzekļi civilajai un totālajai aizsardzībai. Mūsu komisija gada beigās sniegs savu atzinumu par šo procesu, bet nākamā gada maijā - jaunu ziņojumu, kas būs veltīts Zviedrijas militārajām spējām un 2020. gada kaujas laukam.

Ceram, ka tas būs galvenais un svarīgākais dokuments periodā no 2021. gada līdz 2025. gadam, ar ietekmi arī uz laikposmu līdz 2030. gadam. Mēs [Zviedrija] varēsim ieviest dažādas citas lietas, piemēram, nodrošināt, ka karaspēka vienības, kuras esam apņēmušies izveidot, patiešām eksistē un trenējas. Varēsim izpētīt arī to, kas nepieciešams pretgaisa aizsardzības jomā, Jūras spēkiem un citām armijas vienībām. Kas būs to uzdevumi, kāds būs to personāls. Iespējams, tiks iesniegti arī priekšlikumi militārā budžeta palielināšanai.

Kādu paredzat 2020. gada kaujas lauku? Neizskatās, ka lielām armijām vai tanku kaujas grupām ir nākotne.

Saistībā ar šo jautājumu ļoti interesantas diskusijas notiek Norvēģijā. Viena no skolām ir pārliecināta, ka joprojām ir vieta tādām armijas vienībām, kādas ir pierastas mūsdienās vai bija standarts pirms desmit gadiem. Savukārt cita skola uzskata, ka nākotnes karadarbībā liela uzmanība tiks pievērsta tālas darbības raķetēm vai artilērijai, ar kuru no attāluma notiks cīņa pret ienaidnieka armiju. Tādējādi samazināsies pieprasījums pēc individuāla karavīra.

Arī mums nāksies saskarties ar šādu diskusiju. Šobrīd uz šo jautājumu atbildi nevaru sniegt. Mēs iepazīsimies ar norvēģu pētījumiem un tos turpināsim.

Taču, visticamāk, nākotnē būs nepieciešamība pēc sauszemes spēkiem, tomēr jautājums būs – kāda? Pastāvot dažādu dronu sistēmām, parādīsies jautājums par pilotētu gaisa spēku nepieciešamību. Cik tālu droni var būt alternatīva pilotētiem gaisa kuģiem?

Šobrīd, kad Zviedrija ir atjaunojusi obligāto militāro dienestu, vienīgā valsts Baltijas jūras reģionā, kurai tā nav, ir Latvija. Vai jūsuprāt arī Latvijai būtu jāatjauno obligātais militārais dienests?

Es būšu ļoti piesardzīgs un nedošu padomus draudzīgai kaimiņvalstij, kā tai ir nepieciešams rīkoties. Es novērtēju jūsu analīzi, taču nedošu padomu draudzīgam kaimiņam.

Atgriežoties pie sarunas par Krieviju. Viņiem ir tā dēvētā Gerasimova doktrīna, kas vienkāršojot runā par to, ka militārajā jomā vienmēr ir jāadaptējas, vienmēr jāmainās un nekad nedrīkst darīt tāpat kā iepriekš. Karadarbībā aktīvi jāiesaista politiskā, ekonomiskā un informatīvā joma. Varbūt arī Eiropas Savienībai, NATO un Rietumu sabiedrībai kā tādai ir jārada sava Gerasimova doktrīna, lai varētu sniegt pietiekamu atbildi?

Lielākā daļa bruņoto spēku, ar kuru pārstāvjiem mēs esam tikušies, apgalvo, ka no intelektuālā aspekta Gerasimova doktrīna ir interesants dokuments. Taču tā darbojas paralēli starptautiski ratificētiem karadarbības likumiem. Demokrātija tos nevar ignorēt. Savukārt nedemokrātiska valsts tā dara. Protams, mēs zinām, ka ASV, aspektos, kuri attiecas uz karošanu, dažreiz tiek kritizēta par to, ka nav rīkojusies saskaņā ar starptautisko likumdošanu un normām. Tas ir ļoti strīdīgs jautājums. Arī pārsteigumi karošanā ir pierasts fenomens - kā pārsteigt pretinieku, īpaši tādu, kurš pat nezina, ka tiek uzskatīts par ienaidnieku. Vienā brīdī kaut kas notiek, kas citu valsti noliek fakta priekšā - tu esi mūsu ienaidnieks.

Vairums militāristu Gerasimova doktrīnu atzīst kā pārliecinošu un intelektuālu, taču no politiskā skatpunkta, no demokrātijas viedokļa, lietas nevar tikt atrisinātas tikai ar to. Starptautiskās normas kaut kādā mērā var būt atšķirīgas un netikt piemērotas vienveidīgi, taču demokrātija nebalstās principā «spēks nosaka likumu». Ir jābūt otrādi - «likums nosaka spēku».

Vai tas neliecina arī par demokrātijas vājumu, ja tai rodas problēmas nostāties pret spēku, kurš nespēlē pēc noteikumiem?

Kādreiz tāds iespaids varēja rasties. Taču lietas mainījās pēc [Krievijas] iebrukuma Krimā un Ukrainā. Eiropas Savienība nekavējoties vienojās ieviest ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Savas sankcijas ieviesa arī ASV.

Joprojām [demokrātijā dzīvojošajiem nereti] ir tendence aizvērt acis un cerēt, ka viss notiks uz labo pusi. Taču mums ir jāpieņem mēri, un viens no tādiem signāliem ir sankcijas. Krievijas retorikai ir sniegta atbilde. Neeskalējot, bet sakot cilvēkiem patiesību. Arī pašām demokrātijām tas ir svarīgi. Ik pēc sešiem mēnešiem par sankcijām tiek lemts Eiropas Savienības līderu līmenī. Dažu politiķu vidū ir bijusi vilcināšanās, taču tomēr Eiropas Savienības līmenī sankciju pagarināšana vienmēr ir tikusi akceptēta.

Nesen Somijas aizsardzības ministrs Jusi Nīniste izvairīgi komentēja iespēju valstī ielaist NATO karaspēku, kas dotos uz Igauniju krīzes gadījumā. Kā rīkotos Zviedrija līdzīgā gadījumā?

Mēs īstenotu solidaritātes deklarāciju [kā tas noteikts Eiropas Savienības valstu parakstītajā Lisabonas īgumā]. Arī Igaunija vai Latvija rīkotos līdzīgi, tāpat to ir darījusi Francija [pēc Parīzes teroraktiem 2015. gadā]. Zviedrija sniegtu pienācīgu atbildi solidaritātes prasībām.