Pēteris Strautiņš: Priekšnojautas

Eiropas konstitūcijas līguma (KL) projekta izgāšanās Francijas un Nīderlandes referendumos ir atdzīvinājusi sabiedrības interesi par dažām tēmām, kuru apspriešana Eiropā agrāk nepiederēja pie labā toņa. Viena no tām ir jautājums — vai eirozona varētu izjukt vai arī piedzīvot nopietnus satricinājumus, piemēram, kādai dalībvalstij nākotnē nespējot nomaksāt savus parādus ar visām no tā izrietošajām sekām? Šis jautājums ir ļoti svarīgs Latvijai, jo lats ir piesaistīts eiro un pēc 2008. gada mēs paši varētu kļūt par eirozonas dalībvalsti. Jebkādi satricinājumi šajā valūtas savienībā var spēcīgi sašūpot eiro vērtību.

Eirozonas izjukšana ir maz ticama, un KL izgāšanās šajā ziņā neko daudz nemaina. Taču tā nav neiespējama, un bez letāla iznākuma šī ambiciozā veidojuma attīstībā ir iespējami arī citi nepatīkami scenāriji. Ekonomisti par tiem sprieda jau pirms eiro nākšanas pasaulē, taču Eiropas politiskās integrācijas krīze ir tos aktualizējusi. Nav noslēpums, ka eiro ieviešana 1999. gadā galvenokārt bija politisks, nevis ekonomisks projekts, kaut arī publiski to visbiežāk pamatoja ar iespējamiem saimnieciskiem ieguvumiem. Eiropa tobrīd nepārprotami nebija gatava vienotai valūtai, bet šī projekta virzītāji cerēja, ka tai piemēroti apstākļi varētu izveidoties vēlāk.

Tas, ka tā nenotiek, bija skaidrs jau pirms referendumiem. Sekmīgai monetārajai savienībai ir nepieciešama fiskālās politikas koordinācija, taču šim nolūkam radīto Stabilitātes un attīstības paktu Eiropas politiķi vispirms ignorēja un tad reformēja līdz bezjēdzībai. Taču pakta sākotnēji teorētiski nodrošinātā politiskā disciplīna būtu ļoti nepieciešama. Pievienošanās vienotajai valūtai vājina atsevišķu valstu ekonomisko disciplīnu, jo vairs nav nacionālās valūtas, kurai draudētu devalvācija, un neceļas procentu likmes, ja valsts budžeta deficīts un parādu lielums kļūst pārmērīgs. Itālija, kuras parādi ir ap 105% no iekšzemes kopprodukta, maksā gandrīz tādas pašas procentu likmes kā Luksemburga, kuras parāds ir ap 3% no IK.

Tas nenozīmē, ka visi itālieši uztver dalību eirozonā kā lielisku un nepelnītu iespēju, kāda tā nenoliedzami ir. Tūlīt pēc Nīderlandes referenduma divi Itālijas ministri izteicās, ka vajadzētu atjaunot liru. Šī doma ir tikpat smieklīga, kā izklausās, jo par šīs valsts spēju patstāvīgi īstenot kompetentu monetāro politiku ilūzijām nevajadzētu būt. Tas gan neliedz itāliešiem vainot eiro par savas recesijā nīkstošās ekonomikas bēdīgo stāvokli. Savulaik tās problēmu risināšanas universālā recepte bija liras devalvācija, pēc kuras visi jutās laimīgi līdz brīdim, kad nesaprātīgi pieaugošās algas atkal bija kļuvušas starptautiski nekonkurētspējīgas un cikls sākās no gala. Pēc eiro ieviešanas lielākā daļa Apenīnu pussalas iemītnieku, šķiet, aizmirsa, ka devalvācija vairs nav iespējama. Taču atpakaļceļš pie liras būtu ļoti nepatīkams kaut vai tāpēc, ka tas liegtu iespēju refinansēt itāliešu parādus ar vācu procentu likmēm. Lielie ieguvumi, kurus nesa monetārās stabilitātes «imports» no ziemeļiem, ir noēsti, nepamatoti ceļoties algu līmenim, bet tālākās perspektīvas ir bēdīgas. Jau tā lielais valsts parāds turpina augt, un nevar cerēt uz strauju ekonomikas attīstību, kas nākotnē uzlabotu valsts parāda un IK attiecību. Kā par nelaimi, Itālijas ekonomika ir izteikti specializējusies nozarēs, kuras ir pakļautas sevišķi spēcīgai jaunattīstības valstu konkurencei. 2030. gadā uz 0,7 strādājošajiem varētu būt viens pensionārs, ja nemainīsies pensionēšanās vecums un strauji nepieaugs imigrācija. Īstermiņa fiskālā stimula iespējas ir izsmeltas, jo budžeta deficīts jau ir ap 4% no IK. Itālijas stāvoklis arvien vairāk izskatās pēc Argentīnas ekonomiskās situācijas pirms tās maksātnespējas un peso devalvācijas 2001. gadā, tikai bez iepriecinošas ilgtermiņa perspektīvas.

Piespiedu devalvācija Itālijai nedraud, taču nespēja segt tās vairāk nekā triljonu eiro lielo valsts parādu būtu graujošs satricinājums kā pašai valstij, tā visai eirozonai. Izvairīties no šāda scenārija Itālija spēs tikai ar veiklu balansēšanu starp iekšzemes pieprasījuma uzturēšanu un parādsaistību kontroli. Iespējams, ka, vērojot šo saspringto ainu, varētu neizturēt nervi kādai citai eirozonas dalībvalstij. Pēc Nīderlandes referenduma eiro vērtība kritās tikai neoficiālas ziņas dēļ, ka Vācijas Centrālās bankas vadītājs ir piedalījies sanāksmē, kurā apsvērti eiro zonas sadalīšanās scenāriji. Atšķirībā no Itālijas Vācijai atdalīšanās no eirozonas varētu būt izdevīga. Eiro nekad nebūtu nācis pasaulē, ja kanclers Helmūts Kols to nebūtu apsolījis Francijas prezidentam Fransuā Miterānam par piekrišanu Vācijas apvienošanai. Iespējams, ka Vācijas nākotnes politiķiem nebūs tik spēcīgas pienākuma izjūtas pret Eiropu, kāda vēsturiskās vainas apziņas dēļ bija Kola paaudzei.

Nekas no iepriekšteiktā nebūtu jāuztver kā aicinājums negatavoties iespējamajai eiro ieviešanai Latvijā. Līdz 2008. gadam vēl būs daudz laika izvērtēt eirozonas perspektīvas, turklāt mums taču vēl ir svaiga pieredze, kā vajadzības gadījumā no valūtas savienības atdalīties.