/nginx/o/2018/07/13/8926065t1h37b6.jpg)
Vakar Ķīpsalā koncertēja viens no 90-to gadu mainstream deju mūzikas simboliem – «The Prodigy», liekot piekarsušajā hallē sanākušajiem reiva fanātiem izlēkāties no visas sirds.
Koncerta apskats: «The Prodigy»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«The Prodigy» slavas virsotne bija 1997./1998. gads, kad čārtos triumfēja viņu albums «The Fat Of The Land», no kura vairāki singli ieņēma pirmās vietas pat Lielbritānijas topā. Arī Latviju «The Prodigy» bums tolaik skāra īpaši smagi - ja nemaldos, «Super FM» 1998. gada kopvērtējuma topā visas pirmā trijnieka vietas aizņēma tieši «The Prodigy» dziesmas. Teju katrs otrais pusaudzis lepni valkāja T-kreklu ar pārvērsto Kīta Flinta seju priekšplānā.
Kā jau to varēja gaidīt, publika lielāko daļu sastāvēja no cilvēkiem, kam minētajā laikā – 1998. gadā bija 13-16 gadu. Jaunākai paaudzei viņi vairs ne tuvu nav kulta grupa, un pēdējais singls, kas kaut cik vismaz paskanēja radiostacijās – «Baby's Got A Temper» – datējams ar 2002. gadu. Ķīpsalas halle bija pārpildīta līdz pašam dibenplānam, bet nekāds pārsteigums tas arī nav, ņemot vērā grupas kādreizējo popularitāti.
Atzīšos, arī man grupas daiļrade, īpaši «The Fat Of The Land», ir bijusi tuva, tāpēc uz koncertu devos ar diezgan lielām cerībām, kuras vēl vairāk pastiprināja iespaidīgie apraksti par «The Prodigy» šoviem, skaņas jaudu, kas būšot divreiz spēcīgāka kā parastos koncertos, stroboskopu apžilbinošajām gaismām, utt. Gaidīju arī Kīta Flinta šovmeņa mērkaķošanos, un, protams, pašu mūziku, kuras pievilcīgā skarbā estētika balstās īpašā ritmiskajā struktūrā, ko izpušķo griezīgas skaņas, Maksima cērtošais vokāls, melodiju piejaukumi un pa reizei arī daži īsi meditatīvi elementi. «The Prodigy» mūzika spēj atraisīt varbūt primitīvas, taču enerģētiski spēcīgas emocijas, kas īstenībā pierādījās arī vakardienas koncertā. Tiesa gan, publikas piedzīvotā acīmredzamā ekstāze man neliedz koncertu uzskatīt par totālu izgāšanos.
Pirmkārt, izslavētā skaņas jauda bija tik «jaudīga», ka nespēja pārspēt skaļumā fanu sacelto troksni. Tā gan nav tik daudz kopējā skaļuma vaina (jo gadījumā, ja tas būtu spēcīgāks, skatuvei tuvāk stāvošie būtu zaudējuši dzirdi), bet gan jaudas trūkums tieši augšējās frekvencēs. Skaņa pārvērta «The Prodigy» mūziku parodijā, jo bija dzirdami tikai basi, bungas un atsevišķi Maksima kliedzieni, kam pa vidu jaucās fanu spiedzieni un brēcieni, kamēr «augšas» klausītājam katram pašam bija pēc atmiņas «jāpiedomā klāt». Šāds «kokteilis» varēja kaut cik apmierināt dažu kompozīciju garumā, taču līdz koncerta beigām nogarlaikoja līdz nāvei. Otrkārt, krievu iesildītāji izcēlās tikai ar solista pašpārliecinātajām grimasēm, muzikālā ziņā tie bija absolūti neizteiksmīgi. Pēc viņu priekšnesuma turklāt nācās 40 minūtes gaidīt, kamēr «The Prodigy» beidzot bija gatavi kāpt uz skatuves. Treškārt, gan gaismu, gan skatuviskais šovs tālu atpalika no cerētā, pareizāk sakot, tāda skatuviskā šova praktiski nebija vispār. Ceturtkārt, no «The Fat Of the Land» nez kāpēc izskanēja tikai trīs skaņdarbi. Piektkārt, «The Prodigy» snobiskā attieksme pret publiku savu apogeju sasniedza koncerta beigās, otrajā reizē nokāpjot no skatuves, nedodot publikai iespēju atsaukt grupu atpakaļ otrreiz, ko tā noteikti vēlējās. Uz šī fona Ķīpsalas halles smacējošais gaiss, atskārsme, ka Maksims dzīvajā nebūt nav tik dižs kliedzējs kā ierakstā, un citas lietas jau ir sīkumi.