Afganistānas kara veterāni jūtas Latvijas valsts aizmirsti. Viņi nelūdz uzcelt pieminekli vai dziedāt slavas dziesmas, bet gan lūdz valsti uzņemties atbildību par šiem karavīriem, kas PSRS laikos bija spiesti doties kaujā un līdz pat šim brīdim dziļi sevī pārdzīvo kara laika šausmas, piektdien vēstīja LNT raidījums «Tautas balss».
Afganistānas kara veterāni jūtas valsts aizmirsti
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Skolās par šo karu nestāsta...
«Par pašu Afganistānas karu skolās nestāsta - tā ir vēstures lappuse, kas ir pāršķirta, pie kuras neviens neatgriežas. Bet bija tāds Afganistānas karš, kas iesākās 1979.gadā un ilga desmit gadus, un kurā tika ierauti arī mūsu Latvijas iedzīvotāji - vairāk nekā 3000 puišu, par kuriem neviens pat īsti nezina, par viņiem nedomā,» tā raidījumam «Tautas balss» pauž viedokli Afganistānas kara veterāns Gunārs.
Ilgus gadus Afganistānas kara veterāni nebija spējuši satikties, jo tas atmiņas un pārdzīvoto uzjundīja atkal no jauna.
Šodien viņi ir sapratuši, ka ir vienīgais atbalsts cits citam.
Gunārs uzsvēra: «15.februārī, kas ir gadadiena, kad tika izvests karaspēks no Afganistānas, mēs satiekamies pie piemiņas akmens. Tur jau var redzēt, pēc šo te cilvēku sejām, ar kādām sāpēm viņi ir atnākuši: atnākuši ir karavīri, piederīgie, kritušo mātes, kuras vēl šodien gaida savus dēlus no Afganistānas kara.»
Tēvzemē atgriezās cinka zārkos
Šis karš, ko Latvijas valsts dzēsusi no vēstures lappusēm, atstājis neatgriezeniskas sekas ne tikai vīriem, kurus kā jaunus, nepieredzējušus un nesagatavotus puišus iesēdināja mašīnās un ieveda svešā zemē. Smagi cietušas ir arī viņu ģimenes.
«Diemžēl šodien Afganistānā arī ir gājuši bojā četri karavīri [no Latvijas], bet tajos laikos bija 63 kritušie, viens bezvēsts pazudušais, kas bija iesaukti PSRS karaspēkā no Latvijas. Cinka zārkos, atgriežoties Latvijā, mātes nevarēja redzēt savu dēlu pilnā augumā. Labākajā gadījumā, ja viņi nebija izkropļoti, bija pretī lodziņš, bet pārsvarā tie bija aizkrāsoti lodziņi no iekšpuses,» atminas Gunārs.
Starp šiem kara veterāniem ir vairāki tūkstoši vīru, kuriem tolaik neviens nejautāja, vai viņi vēlas doties svešā, nežēlīgā karā un, iespējams, zaudēt dzīvību, neatgriezties vai atgriezties Tēvzemē. Šo vīriešu pārdzīvojumu saprot tikai cīņu biedri.
Afganistānas kara veterāns Ainārs atzīst: «Cilvēks, kas nav kaut ko tādu redzējis un izjutis, viņš nesapratīs. Mēs viens otram arī mēģinām kaut kā šajās tikšanās reizēs palīdzēt. Tiekamies vienreiz gadā, izrunājamies, izraudamies, jo ne mūsu sievas, ne vecāki to nesapratīs.»
Karavīra sieva: Es joprojām «karoju»
Cilvēku, kurš bijis karā, kara šausmas vairs nepamet. Viņš visu laiku burtiski vai atrodas kara stāvoklī. «Mēs esam sabiedrības daļa, kas arī prasa savu uzmanību.
Ir pagājuši 23 gadi, kopš izvests karaspēks no Afganistānas, bet neviens līdz šai dienai par mums nav atcerējies,»
norādīja Gunārs.
Arī karavīru tuviniekiem ir nepieciešama valsts palīdzība.
Aināra sieva Linda «Tautas balsij» pauda savu viedokli: «Šodien, nu jau cik gadus man esot tā saucamai afgāņu sievai, man jāsaka, ka es joprojām karoju. Es esmu atbildīga arī par savu vīru, un, ja viņi kā partizāni ierakumos klusē un nerunā par elementārām lietām, par kurām ir jākliedz valstī pilnā balsī, tad laikam ir laiks runāt mums - sievām.»
Sabiedrībai jāuzņemas atbildība
Šie vīrieši nebūs tie, kuri ies un klauvēs pie kāda durvīm, prasot palīdzību, jo pārdzīvotais ir pārāk sāpīgs. Tomēr caur sakostiem zobiem daudzi no 3000 vīru pulka lūdz palīdzību saviem cīņu biedriem, kuri no kara atgriezušies ne tikai ar fiziskām, bet arī ar garīgām traumām.
«Vai psihologi ir strādājuši ar mūsu kontingentu? Nav!
Ja kāds ir personīgi izgājis šos kursus, ne vienmēr tie palīdz, pēc pieredzes. Bet valsts līmenī šādi kursi nav bijuši, tas jau arī būtu kaut kāds sociālais atbalsts,» uzskata Ainārs.
Linda stāsta, ka šiem karavīriem, kas palikuši pēc kara dzīvi, ir vai nu fiziskās vai garīgās problēmas. «Sabiedrībai beidzot ir jāapzinās, ka ir bijis šāds laika posms, un jāpasaka, ka mēs uzņemamies atbildību - gan tie, kas pieņem lēmumus, gan tie, kas līdzcilvēki,» norādīja Aināra sieva.
Tā ir sabiedrības sociālā atbildība, ja tā uzņemas sūtīt svešā karā savus vīriešus. Tādēļ pēc tam tai jāuzņemas atbildība, uzsvēra Linda.
Lūdz atzīt traģisko vēstures posmu
Afganistānas kara veterāni un viņu ģimenes nelūdz, lai kādam no viņiem ceļ pieminekli vai dzied slavas dziesmas. Viņi lūdz vien cieņu no savas valsts, jo ir šīs valsts pilsoņi, neskatoties uz skarbo vēsturi.
Linda piebilda: «Mēs neko daudz neprasām. Atzīstiet, lūdzu, šo vēsturiski traģisko posmu. Latvijas valstij jāuzņemas atbildība arī par šiem karavīriem, kas ir bijuši svešā zemē, svešā karā, jo viņiem nebija variantu pateikt nē, jo viņus paņēma un aizveda, un vai nu tu izdzīvo vai neizdzīvo - tā ir valsts atbildība.»
Skatīt pievienoto video.