Asinis stindzinošu ainu par invalīdu stāvokli kara nopostītajos Ukrainas apgabalos iezīmējusi Eiropas Cilvēku ar invaliditāti foruma viceprezidente Gunta Anča. Viņa nesen atgriezusies no Kijevas, kur uzzinājusi – vairāki tūkstoši invalīdu bezpalīdzības stāvoklī pamesti kaujas lauka vidū un, iespējams, gājuši bojā, svētdien vēstīja LTV «Panorāma».
Invalīdi Ukrainā šausmīgā stāvoklī
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Organizācijas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām «Sustento» vadītāja Gunta Anča uz Ukrainu devās pašās februāra beigās kā ANO pārstāve. Tikās ar 22 cilvēku ar invaliditāti organizācijām, starp tām arī no Harkovas, Donbasa un Luhanskas.
«Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es biju laimīga iekāpt lidmašīnā un braukt mājās,» - tik ļoti šokējusi nevalstisko organizāciju sniegtā informācija. Separātistu kontrolētajā Luhanskas apgabalā bijuši vairāki pansionāti cilvēkiem ar invaliditāti, bet neviens nezinot, kas ar viņiem noticis pēc iedzīvotāju evakuācijas.
«Ir ziņas, ka šie 4000 ir palikuši pansionātos, ir ziņas, ka ir izdevies sazināties ar dažiem direktoriem, kas ir pateikuši, ka lielākā daļa darbinieku ir evakuējušies, jo viņiem ir bail par savām ģimenēm. Ir pansionāti, kur ir trīs darbinieki palikuši uz 100, 200 klientiem; ir ziņas, ka šiem cilvēkiem vienkārši nav ko ēst, jo pārtika netiek piegādāta, un ir ziņas, ka visi šie 4000 patiesībā ir miruši,» stāsta Anča.
Pēc vietējo organizāciju stāstītā, autobusos, ar kuriem evakuēja bombardēto apgabalu iedzīvotājus, cilvēkiem invalīdu ratiņos atradušās tikai dažas vietas, tie bijuši par šauriem.
«Lielākā daļa no viņiem tagad ir kaut kur Luhanskas pagrabos. Dažu adreses ir zināmas, dažu nav, tur nav ne apkures, ne elektrības, attiecīgi pat ne ūdens. Kur un kas no viņiem tur ir palicis, neviens nezina. Daži ir palikuši māju augšējos stāvos, jo lifti nestrādā, jo nav elektrības. (..) Tie, kuri tika ārā ar privātajām mašīnām, devās kaut kur uz ārpusi, bēga, tika paziņots, ka var bēgt uz Odesu, kas būtu piemērota vieta cilvēkiem ratiņkrēslā, jo tur ir sanatorija, bet, aizbraucot uz turieni, izrādījās, ka viņas visas ir absolūti mazas, nepieejamas, un šobrīd ir tā, ka četru kvadrātmetru istabā ir aptuveni trīs cilvēki ratiņkrēslā,» stāsta Anča.
Pēc atgriešanās Gunta Anča sazinājusies ar vairākām Latvijas pašvaldībām. Kā viņa uzsver, evakuācija var būt nepieciešama ne tikai kara, bet arī citu apstākļu dēļ. Lielākoties pašvaldības paudušas pārsteigumu, vaicātas, vai evakuācijas plānā kas minēts par cilvēkiem ar invaliditāti.
«Katrai pašvaldībai, piemēram, šajā savā evakuācijas plānā būtu vismaz viens punkts jāvelta, runājot par cilvēkiem ar invaliditāti un kas ar viņiem notiek. Jo manī ir tā pārliecība - ja tu tādu punktu raksti, vismaz padomā, vismaz atceries,» uzsver Anča.
Ar šo jautājumu Anča sola vērsties atbildīgajās Saeimas komisijās.