Kārlis Streips: Jo tālāk, jo trakāk

Par piecu Tautas saskaņas partijas (TSP) deputātu lēmumu kļūt par Latvijas Pirmās partijas (LPP) frakcijas locekļiem jau vakar rakstīja kolēģis Sandris Vanzovičs, pie viņa teiktā varu piebilst tikai tik daudz, ka šoreiz absolūta taisnība «tēvzemiešiem», kuri cenšas norobežoties no LPP vispār. 

Vienalga, kāda ir šo piecu censoņu politiskā piederība un pārliecība tagad, fakts tāds, ka viņi visi iekļuva Saeimā zem kopējās PCTVL birkas. Tas nozīmē, ka viņi vēlētājiem solīja nodrošināt krievu valodas statusu kā oficiālu valodu pašvaldību teritorijās, kurās tā ir dzimtā valoda vien nieka 20 procentiem iedzīvotāju (tātad — ļoti, ļoti daudzās vietās), kā arī beznosacījumu pilsonības piešķiršanu visiem, kas to vēlēsies. Pilnīgi pareizi, ka «tēvzemieši» no šādas grupas atsakās. Jābrīnās par LPP, kas acīmredzot ir gatava atteikties no jebkādas principialitātes, lai tik turētos pie varas. 

Tas savukārt liek piekrist vairākumam komentētāju, ka nupat situācija atkal vēršas draudīgā virzienā. LPP uzskata, ka premjerministrs varētu būt Ainārs Šlesers, un tā šķiet atbaidoša doma. Ne ar ko īpašu šis cilvēks nav politikā izcēlies, vienīgi ar spēju finansēt viena Saeimas sasaukuma partiju nu jau otro reizi, turklāt bijušajam premjera biedram «no iekšām» nāk ne tikai skaistums, bet arī visnotaļ neparedzēti paziņojumi par draudzēšanos ar Vladimiru Volfoviču Žirinovski, par aviokompānijām u. c. Ja apvieno šo cilvēku ar pieciem PCTVL pārbēdzējiem un tad šo komandu pielaiž pie varas… Nu, vai tiešām Krievijas interesēm Latvijā vajadzīgs vēl viens rupors? Neapšaubu LPP frakcijas biedru godaprātu, bet patlaban partija piedāvā visai nepārdomātu politisko seju.

No otras puses, mazliet jāpasmaida arī par TSP vadoņa Jāņa Jurkāna niķīgo paziņojumu, ka tagad nodevību varot mērīt «turlajos». Ja tā, būs jāatsakās no iepriekšējās mērauklas, jo pievienošanos Rubikam un Ždanokai, lai glābtu savu politisko ādu, bez pārspīlējuma var uzskatīt par vēl lielāku nodevību. Kā nekā toreiz runa bija nevis par vienu politisko partiju, bet gan par visu nāciju. Te nu reiz katls pannu nosauc par melnu un apkvēpušu.

Baisā iespējamā koalīcija, kurā vienotos Tautas partija ar 20 mandātiem, LPP nu jau ar 15, «zaļie zemnieki» ar 12, laimīgā kārtā savāktu tikai 47 balsis, ja vien nenotiek papildu deputātu staigāšana (turklāt tādā gadījumā, kā ziņots, LPP zaudētu Pauli Kļaviņu noteikti un citus varbūt). Tas nozīmē, ka joprojām jāaplūko divi atlikušie varianti.

Viens ir bijušās koalīcijas atjaunošana, bet tas nu reiz šķiet pavisam neprāta ieteikums. «Jaunā laika» koalīcijas partneri jau reiz demonstrēja elpu aizraujošu cinismu, kad pēc skaļā paziņojuma 20. septembra naktī un pēc tam viņi visi atkal rātni paklanījās premjerministra Einara Repšes virzienā. Otrreiz būtu grūti iedomāties, ka kādreizējie karotāji atkal varētu līgt pamieru tikai tādēļ, lai noturētos pie grožiem.

Otrs variants, protams, nozīmē, ka «Jaunais laiks» varētu izlīgt ar Tautas partiju. Tas glābtu gan vienu, gan otru no sasiešanās ar LPP, kas tad varētu dirnēt opozīcijā — tur, kur tai pienākas būt. Tiesa, abās pusēs vajadzētu aizmirst zināmas ambīcijas — «Jaunā laika» gadījumā, ka tikai Repše var būt premjerministrs, bet Tautas partijas —  ka tā gūs neierobežotas iespējas nominēt savus ministrus. TP nevar sagaidīt JL atteikšanos no Repšes, ja šī partija nav gatava piekrist, ka atsevišķi aizgājušo laiku ministri smuki paliks maliņā.

Starp citu, rodas pārdomas arī par sadalījumu starp «vecajiem» un «jaunajiem» laikiem. Repšem dikti patīk dižoties ar saviem «jaunajiem laikiem» un lamāties par «vecajiem laikiem», taču kaut kā šķiet piemirsts fakts, ka «vecajos laikos» Repše bija valsts centrālās bankas vadītājs un tā nu bija fundamentāli svarīga loma to laiku politikā un ekonomikā. Šī atziņa varētu palīdzēt JL deputātiem vismaz mazliet atbrīvoties no hipnozes, kādu viņu vidū nenoliedzami harismātiskais Repše ir veidojis.

Personīgi es turēšu īkšķi par savienojumu TP+JL plus vēl TB/LNNK un/vai ZZS.  Lai arī cik ļoti demisionējušais premjers negrib uzturēt skaļo mītu par oligarhu ietekmi Latvijā, fakts tāds, ka abām partijām jautājumos par valsti, sabiedrību un tautsaimniecību lielā mērā viedoklis ir vienāds. Protams, Repšes interesēm ilgi kalpoja spēja Tautas partiju ielikt visa ļaunā radītāja lomā, bet pietiek niekoties. Protams, aktīvajā politikā nedrīkst atgriezties Andris Šķēle, tas ir noiets etaps, taču sakarīga saruna abu partiju starpā ne tikai ir iespējama, tā pat ir būtiska.

Jo laiks, lūk, rit uz priekšu. Vakar no rīta nezināju, vai smieties vai raudāt, kad izlasīju avīzē, ka Eiropas lietu birojs nu jau palicis pavisam bez darbiniekiem, nu, gluži tā, it kā Latvija vairs nevēlas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti pēc 80 (jā — tikai 80) dienām no šodienas. Labi, ka premjers beidzot pamodies no personiskajām ambīcijām, lai ministrijām liktu detaļās pārdomāt, kā sagatavoties šim brīdim. Taču pārliecība, ka vilciens daudzējādā ziņā jau sen ir aizgājis, mani nepamet.

Tik aktīva un veiksmīga, cik iepriekšējā un tagadējā valdība bija, Latviju aizvedot līdz Eiropas Savienības durvīm, tik apātiska un nekompetenta valdība šķiet esam tagad, kad veicams lielais darbs, lai Latvija būtu gatava brīdim, kad durvis atveras. Jautājums ir par Eiropas Komisijas prasību ieviešanu, par to runāts jau sen, daudz un dikti. Ir arī absurda situācija — kā ziņots presē, divi valsts gaļas pārstrādes uzņēmumi sertificēti eksportam uz Eiropas Savienību, taču Rīgas ostu šai vajadzībai nevarēs izmantot, jo osta, lūk, nav apmierinājusi ES prasības par šādas kravas apstrādāšanu.

Nudien, jāsāk domāt, ka patlaban Latvijas politikā pārmērīgu lomu spēlē mēness fāzes, varbūt āderes, raganas vai mazi balti rūķīši ar zaļām cepurītēm un garu bārdu.  Katrā ziņā racionāla pieeja pašreizējos politiskajos procesos šķiet zudusi. Varu tikai pievienoties Valsts prezidentes teiktajam, ka valdība jāapstiprina drīz, taču nekādā gadījumā tas nedrīkst notikt par katru cenu. Abās lielajās Saeimas frakcijās nepieciešams atteikties no ambīcijām valsts interešu labad. Pēc tam jaunajam premjeram ar komandu jāstrādā divas diennaktis katrā 24 stundu periodā, lai Latvija 1. maijā Eiropas Savienībai varētu pievienoties godam, kā arī lai tiktu likvidētas daudzās valsts iekšpolitikā joprojām neatrisinātās problēmas.