Tiesneša Kaparšmita fenomens (34)

Pēdējo septiņu gadu laikā tiesnešu disciplinārā kolēģija Saeimai rosinājusi no amata atcelt septiņus tiesnešus — vidēji vienu gadā, bet vēl vairāki atlūgumus ir iesnieguši paši. Diemžēl lielākajā daļā gadījumu šo atcelšanu nav bijis nekāda sakara ar nepareizi iztiesātām lietām, jo puse pārkāpumu ir saistīti ar pastiprinātu alkohola lietošanu un tai sekojošu nolaidību.

Vairākos desmitos gadījumu tiesneši ir saņēmuši rājienus, tostarp par apzinātu un tīšu likuma pārkāpšanu, kas liek aizdomāties par pārkāpuma un soda adekvātumu.

Aizvadītajā nedēļā Saeimā sāka apspriest jautājumu par Rīgas Apgabaltiesas tiesneša Aivara Kaparšmita atcelšanu no amata, jo šādu lēmumu 27. martā pieņēma tiesnešu disciplinārkolēģija. 18. maijā Saeima tiesnesi no amata atcēla, taču vēl pirms tam Juridiskās komisijas sēdē viņš stāstījis, ka darbā kļūdas pieļāvis nevis ļaunprātīgi, bet gan pārguruma un politiskā spiediena dēļ. Kas šādu spiedienu izdarījis, tiesnesis nekonkretizēja. Var pieļaut, ka par viņa atcelšanu ir balsojis arī kāds, kurš zina gan to, ko nepastāstīja Ainars Eisaks, gan arī to, kur patiesībā pazuda trīs miljoni... Šis tiesnesis skandalozuma ziņā var sacensties tikai ar bijušo Jūrmalas tiesas priekšsēdētāju Hipolitu Miku. Tiesa gan, Miks sabiedrības uzmanību izpelnījās ar vairākām dzērumā izraisītajām autoavārijām, turpretī Kaparšmits — tieši ar dīvainajiem spriedumiem.

Organizētas noziedzības laiks

Par Apgabaltiesas tiesnesi Kaparšmits kļuva 1999. gadā 3. jūnijā, kad šajā amatā, toreiz uz mūžu, viņu iecēla Saeima. Neilgi pēc viņa iecelšanas un pirmajiem spriedumiem parādījās informācija, ka Kaparšmits pie Juglas upes ceļ tiesneša ienākumiem neatbilstošu māju, kuru nekustamo īpašumu speciālisti novērtēja 60—70 tūkstošu dolāru vērtībā.

Ģimenes ienākumus toreiz pārbaudīja Valsts ieņēmumu dienests un konstatēja, ka pašam tiesnesim šī māja nepieder, bet tās būvniecība vēl nav pabeigta, tāpēc patiesos tēriņus noskaidrot nevar.

Jau pirmie tiesu procesi parādīja, ka tajos ir dīvainības.

2000. gada februārī tiesājot tā sauktā Amerikāņa reketieru grupu, tikai vienam no septiņiem noziedzniekiem piespriests reāls cietumsods, pārējie saņēma nosacītus sodus. Lietā bija divas epizodes, kurās noziedznieki izspieda no uzņēmējiem naudu. Vienā gadījumā viņi ar draudiem terorizēja Vladimiru Deņisovu, no kura tika pieprasīts it kā 30 tūkstošu dolāru liels parāds, otrajā — reāli turēja kādā dzīvoklī un fiziski ietekmēja Vladimiru Buiņicki, no kura pieprasīja 120 tūkstošus. Tiesa noziedzniekus attaisnoja par izspiešanu organizētā grupā, notiesājot tikai par nelikumīgu personas brīvības atņemšanu. 2000. gada martā par pusaudža nolaupīšanu ar mērķi izspiest naudu no viņa vecākiem apsūdzētā kriminālā autoritāte Vladimirs Mitrēvičs ar iesauku Podsolnuhs saņēma piecus gadus nosacīti. Pēc policijas ziņām, Mitrēvičs tolaik Rīgā kontrolēja biznesu, kas bija saistīts ar nozagto automašīnu atdošanu īpašniekiem par atlīdzību. Uzņēmēja Jefima Gelmana 15 gadu vecais audžudēls tika nolaupīts uz ielas un divas dienas turēts kādā viesnīcā, lai piespiestu patēvu atdot neesošu parādu. Pēc nesekmīgām pārrunām zēnu tomēr atbrīvoja. Kaut arī šāds noziedzīgs nodarījums paredzēja cietumsodu no 5 līdz 15 gadiem, par vainu mīkstinošu faktu Kaparšmits uzskatīja to, ka Mitrēvičam ir ... divi bērni un viņš ķīlnieku tomēr pēc vienas dienas atlaidis.

Tā paša gada augustā notika viens no skandalozākajiem tiesas procesiem. Izskatot pedofilijā apsūdzētā Aināra Eisaka lietu, Kaparšmits viņam piesprieda tikai piecus gadus ilgu cietumsodu un uzreiz piemēroja amnestijas likumu, samazinot termiņu uz pusi — līdz 2,5 gadiem. Velkot paralēles ar citiem pedofilijas skandālā iesaistīto personu procesiem, Eisaks saņēma vismazāko sodu, kaut arī lietas apsūdzībā bija vairākas ar vardarbību saistītas epizodes. Atbilstoši likumam šāds noziegums sodāms ar cietumsodu no 3 līdz 8 gadiem. Divi cietušie iesniedza apelācijas sūdzību, un publiski tika apšaubīta arī amnestijas piemērošanas likumība. Plašsaziņas līdzekļi toreiz bija vienprātīgi — Eisaks mīksto sodu saņēma par savu klusēšanu, neuzrādot pedofilijā iesaistīto amatpersonu vārdus. Vēl 2000. gadā tā sauktajā Lansmaņa spirta vagonu lietā, kurā par spirta kontrabandu milzīgos apjomos tika apsūdzēti vairāki muitnieki, lietas prokurors Aleksandrs Dzenītis paziņoja, ka viņa rīcībā ir informācija par tiesneša Kaparšmita iespējamo lēmumu vairākiem apsūdzētajiem mainīt drošības līdzekli, atbrīvojot viņus no apcietinājuma. Taču Kaparšmits nevis centās pierādīt pretējo un cīnījās par savu reputāciju, bet gan, neminot konkrētus iemeslus, pats sev pieteica pašnoraidījumu un no lietas turpmākas izskatīšanas atteicās.

Tieši ar šo spirta lietu tika saistīts Finanšu policijas darbinieka Helmuta Skujas slepkavības mēģinājums, arī viņš vēlāk pieteica noraidījumu tiesas sastāvam.

2002. gada jūnijā Augstākā tiesa atcēla Kaparšmita spriedumu, ar kuru narkotiku tirgotājam Jānim Sīmanim bija piespriesti četri gadi cietumsoda bez mantas konfiskācijas. Pie Sīmaņa apcietināšanas brīdī atrada heroīnu, kas bija safasēts 98 devās. Kaparšmita spriedumā par pierādītu tika atzīta narkotiku iegādāšanās un glabāšana, bet ne realizācija. Taču Augstākā tiesa realizāciju uzskatīja par pilnīgi pierādītu, un Sīmanis saņēma astoņus gadus cietumsoda. 2003. gada jūnijā Vjačeslava Goilo tiesas prāvā, kurš tika apsūdzēts par bankā Olimpija izsniegta 250 tūkstošu dolāru liela kredīta piesavināšanos un nelikumīgu ieroča glabāšanu, termins piesavināšanās tika nomainīts ar piesavināšanās atbalstīšanu. Kaparšmits viņam piesprieda sodu, kas precīzi sakrita ar apcietinājumā līdz tam jau pavadīto termiņu, — 3 gadus 7 mēnešus 25 dienas —, un atbrīvoja viņu tiesas zālē. Kā vainu mīkstinošs iemesls tika minēts tas, ka viņam bijusi grūta bērnība un viņš piedzimis cietumā. Prokuratūra spriedumu pārsūdzēja, taču Augstākā tiesa procesu pabeigt nepaguva — Goilo pagājušajā gadā tika nogalināts savas mājas kāpņutelpā.

Jāpiebilst, ka Goilo tika apcietināts Amerikas Savienotajā Valstīs, un prokuratūra pusotru gadu cīnījās par viņa izdošanu.

2004. gada februārī Kaparšmits saņēma rājienu par lietas izskatīšanas novilcināšanu lietā, kurā četri kaukāziešu izcelsmes noziedznieki bija apsūdzēti divu Indijas pilsoņu sagrābšanā par ķīlniekiem ar mērķi izspiest 20 tūkstošus latu. Lietas izskatīšana tika novilcināta līdz likumā atļautā pusotra gada pirmstiesas apcietinājuma termiņa beigšanās pēdējai dienai, un tiesnesis visus no apcietinājuma atbrīvoja. Atbrīvot viņš nevarēja tikai Zurabu Hupeniju, kuram pirms tam bija piespriesti 12 gadi cietumsoda par firmas Voleri īpašnieka Jurija Šļepenko slepkavības organizēšanu.

Lieki teikt, ka visi trīs atbrīvotie uz tiesas sēdēm vairs neieradās...

2004. gada maijā tiesas prāvā pret tā saukto Bolderājas grupējumu piecu cilvēku sastāvā, kurā bija trīs izspiešanas epizodes, kā arī reāla cilvēku nolaupīšana un spīdzināšana, Kaparšmits noziedzniekiem piesprieda prokurora pieprasītos sodus — no sešiem līdz astoņiem gadiem. Tiesa gan, prokurors prasīja reālu cietumsodus, bet Kaparšmits piesprieda... nosacītus. Lēmums spriedumā pamatots šādi: kopš noziegumu izdarīšanas pagājuši jau astoņi gadi, un šajā laikā tiesājamie nav izdarījuši citus noziegumus.

Punktu pieliek afēra

Vēl 2004. gada novembrī Kaparšmits paguva piespriest nosacītus sodus trim bijušajiem policijas darbiniekiem, kas tika apsūdzēti kukuļa izspiešanā un tā saņemšanā. Kukulis tika pieprasīts par ekspertīzes slēdziena viltošanu autovadītājam, kurš pie stūres sēdēja narkotisko vielu ietekmē, tādējādi palīdzot izvairīties no krimināllietas ierosināšanas.

Iespējamo punktu tiesneša karjerā pielika tā sauktā Latvenergo trīs miljonu lieta. Aizvadītā gada oktobrī visi apsūdzētie — Latvenergo bijušais prezidents Edgars Birkāns, viceprezidents Kārlis Purnis, finanšu direktors Ivars Luizniks un advokāts Ainārs Čapkēvičs — tika cauri ar vieglām izbailēm. Kaut arī prokuratūra pieprasīja apsūdzētajiem reālus cietumsodus, Kaparšmita spriedums bija: “Tiesa atzīst, ka nav pārliecinošu pierādījumu, ka apsūdzētie rīkojušies mantkārīgos nolūkos un ar savu darbību izdarījuši kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm. Tāpēc viņi atzīstami par nevainīgiem un pilnībā attaisnojami.”

Šā gada februārī Senāts atstāja spēkā Augstākās tiesas spriedumu, ar kuru trīs Latvenergo amatpersonas tika atzītas par vainīgām un tika sodītas ar nosacītiem vai naudas sodiem. Lieki piebilst, ka ne trīs miljoni, ne to reālie saņēmēji netika atrasti, un varbūt arī sākotnējam spriedumam bija zināma saistība ar apsūdzēto klusēšanu.

Eksperti atzīst: lai uzrakstītu šādu atklāti juridiski nekorektu spriedumu, tiesnesim ir vajadzīga liela drosme, kas pastiprināta ar “priekšlikumu, no kura viņš nevarēja atteikties”.

Tiesnešu disciplinārkolēģija savukārt uzskata, ka Kaparšmits, rakstot šādu spriedumu, ignorējis Kriminālprocesa kodeksa normas un daļa pierādījumu spriedumā vispār nav ņemti vērā.

Taču no dažiem viņa kolēģiem ir dzirdēts, ka vairākās lietās Kaparšmita spriedumi ir bijuši neadekvāti bargi, tiesa gan, parasti tajās notiesātajiem nav bijis ne plašu sakaru organizētās noziedzības aprindās, ne iespējamas maksātspējas.

Grūti tagad spriest, kurās no pieminētajām lietām Kaparšmits ir vadījies no tikai sev zināmiem motīviem, bet kurās viņš varbūt ir bijis pie varas esošo angažēta figūra, taču viens ir acīm redzams.

Nevienam citam tiesnesim tādā laikposmā nav izdevies nesodītam pieņemt tik daudz divdomīgu un neizprotamu lēmumu.

Jācer, ka vairs arī neizdosies...