Pēc janvāra datiem, bezdarba līmenis valstī joprojām saglabājas visai augsts (11,6%). Konkurence uz darbavietām ir milzīga un, kā sarunā ar TVNET stāsta Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) filiāles vadītāja Rīgā, Vija Račinska, problēmas rada gan darba devēju ne vienmēr godprātīgā attieksme, kā arī pašu darba meklētāju neprasme piedāvāt sevi darba tirgū.
Šobrīd valstī ir aptuveni 130 000 bezdarbnieku, 35 000 no tiem dzīvo Rīgā un tās apkaimē. Neskatoties uz to, galvaspilsēta vienalga ir vieta, kur salīdzinājumā ar pilsētām citos reģionos darbu atrast ir reālāk. Decembra beigās Rīgā bija 2357 vakances, tomēr pēc tām tīko krietni vairāk iedzīvotāju. Šie skaitļi, pēc Račinskas teiktā, ir «peldoši», jo mainās katru dienu, bet kopējo tendenci tie parādot.
Beidzot 2010.gadu, Rīgā no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem bez darba bija 9,9%, bet pērnā gada beigās – 7,8%. Cilvēku izteiksmē šis skaitlis ir ap 10 000, tomēr ne visi no viņiem ir atraduši darba vietu. Darbu Rīgā šobrīd atrod 7,2% no NVA reģistrētajiem bezdarbniekiem, un tas ir maz.
Profesijai nav nozīmes, svarīgākais ir būt apritē
Vija Račinska, NVA filiāles vadītāja Rīgā, Jēzusbaznīcas ielā, sarunā ar TVNET stāsta, ka lielākās bažas sagādā ilgstošie bezdarbnieki – tie, kas bez darba ir gadu un vairāk. Šie cilvēki pārmaiņām darba tirgū ir gatavi vismazāk un pēc amata zaudēšanas parasti nespēj uzreiz sākt jauna darba meklējumus. Problēmu cēlonis ir kā profesionāls, tā arī psiholoģisks, spriež filiāles vadītāja.
«Jo ilgāk esi bezdarbnieks, jo vairāk samazinās izredzes iekļauties darbā. Tu zaudē savas profesionālās iemaņas un aizmirsti, ko proti darīt. Galu galā uznāk arī apātija – tev liekas, ka tu vairs neko nespēj,»
viņa saka, uzsverot, ka darba devējs dod priekšroku tiem, kuri bez darba atrodas īsāku laiku. Vissvarīgākais ir būt apritē, pat ja profesija gluži neatbilst attiecīgās personas vēlmēm.
Darba devēji ne vienmēr ir godīgi
NVA datortelpā katrs klients bez maksas var lūkot pēc sev tīkamas vakances. Tur sastaptā Inese bez darba ir jau trīs gadus, iepriekš desmit gadus strādājusi prokuratūrā par lietvedi, kā arī tiesā. Pērn viņa darbojusies tā sauktajā simtlatnieku programmā. Šobrīd iepriecinātu jebkāda veida darbs (sieviete atklāj, ka meklējot iespējas strādāt par sētnieci vai pastnieci), tomēr visi mēģinājumi līdz šim bijuši bez panākumiem.
/nginx/o/2018/07/17/10408128t1ha8a9.jpg)
Inese ir neizpratnē, ka, sazinoties ar darba devēju telefoniski, piektdien viņai saka, lai pārzvana pirmdien, bet zvanot pirmdienas rītā - norāda, ka vakance esot aizņemta, lai gan no pieejamo darbavietu datubāzes tā izņemta tiek varbūt pēc divām nedēļām. Tas nav loģiski, jo, atrodot jaunu cilvēku, darba devējs taču nav ieinteresēts, lai viņu ar šiem piedāvājumiem traucētu atkārtoti.
Komentējot šo situāciju, filiāles vadītāja Račinska norāda, ka arī darba devēju attieksme ne vienmēr ir godprātīga:
«Diemžēl darba devēji reizēm izmanto aizbildinājumu «vakance ir aizņemta», jo nevēlas vairs šo cilvēku. Viņiem šķiet, ka tas būs vienkāršāk nekā pateikt «ziniet, man liekas, ka jūs mums nederat».»
Cita sastaptā bezdarbniece NVA telpās, Irina, pēc profesijas ir šuvēja un no darba aizgāja pirms četriem mēnešiem. Patlaban viņa apmeklē konsultācijas un gaida rindā uz latviešu valodas kursiem, lai pēc tam varētu iegūt citu kvalifikāciju (nodarbības notiek tikai latviski).
Dažiem nestrādāt un saņemt pabalstu ir izdevīgāk
«Diemžēl ļoti bieži cilvēki neprot meklēt darbu,» atklāj Račinska. Viņa norāda, ka nepareizu priekšstatu darba devējam var radīt darba meklētāja uzstājība («man vajag darbu!»), tāpēc vissvarīgākais ir atstāt iespaidu par sevi kā profesionālu darbinieku, kas varētu veikt to vai citu darbu.
Lai gan atklātā tekstā to neviens nekad neteiks, NVA Rīgas filiāles vadītāja ir pārliecināta, ka starp bezdarbniekiem ir viens otrs, kam dažādu apstākļu dēļ izdevīgāk saņemt pabalstu, nevis meklēt sev nodarbošanos: «Ja viņš saskaita, ka viņam ir labs ģimenes sociālais atbalsts, un viņam piedāvā darbu par minimālo algu, viņš saka, ka neiešot, jo tad zaudēšot pabalstus, ko saņem kā sociālo palīdzību.»
Šī problēma ir grūti risināma arī valsts līmenī. Minimālā alga Latvijā ir diezgan zema, taču tajā pašā laikā valsts nevar atļauties to palielināt tik daudz, lai strādāt būtu izdevīgi, secina NVA Rīgas filiāles vadītāja.
