Otrā pasaules kara beigas daudzviet Eiropā svin ar patiesu prieku un gandarījumu. Bet Baltijas tautām īsti nav ko svinēt, ja nu vienīgi aktīvās karadarbības beigas. Portāls TVNET piedāvā atcerēties deviņus svarīgus faktus, kas Latvijas iedzīvotājiem būtu jāzina par 8. un 9. maiju.
Vēsturnieks un Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš atgādināja, ka 1945.gada 8.maija vakarā (pēc Rietumeiropas laika) sabiedroto spēkiem kapitulēja nacistiskā Vācija.
PSRS un mūsdienu Krievijā par uzvaras dienu uzskata 9. maiju, jo pēc Maskavas laika tas notika īsi pēc pusnakts 9. maijā.
Aktīvā karadarbība ar kapitulāciju visur nebeidzās, piemēram, Prāgā esošais vācu karaspēks uz kapitulāciju sākotnēji nereaģēja.
Ar Vācijas kapitulāciju Otrais pasaules karš nebeidzās,
par kara beigām tiek uzskatīts 1945.gada 2.septembris, kad austrumos kapitulēja Vācijas sabiedrotā Japāna.
Otrais pasaules karš norisinājās no 1939.gada 1.septembra līdz 1945.gada 2.septembrim.
Karš bija vispostošākais cilvēces vēsturē.
Tas prasīja 70 miljonus dzīvību.
Vidzemes Augstskolas rektors norādīja - Vācija tiek uzskatīta par galveno Otrā pasaules kara izraisītāju, taču Eiropā kara laikā tai bija vairākas sabiedrotās – Itālija, Rumānija, Bulgārija, Ungārija, Somija un Slovākija.
Otrais pasaules karš bieži tiek uzskatīts par Vācijas un PSRS karu, taču daudzi nezina, ka
Otrā pasaules kara sākumposmā Vācija un PSRS bija ciešas sabiedrotās.
Arī pats karš sākās, pateicoties PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma noslēgšanai 1939.gada 23.augustā (Molotova – Ribentropa pakts).
Tā slepenajā protokolā abas valstis vienojās par Polijas un Baltijas valstu sadalīšanu.
Vēsturnieks akcentēja, ka 20.gadsimta pirmajā pusē notikušie kari vislielākajā mērā izpostīja Eiropu.
Pēc Otrā pasaules kara Eiropa vairs nebija pasaules varas centrs.
Drīz vien Eiropas valstis zaudēja arī savas kolonijas. Pasaulē izvirzījās divas lielvaras – ASV un PSRS (Padomju Savienība).
Daudz Eiropas tautu Otrā pasaules kara beigas svin ar patiesu prieku un gandarījumu, savukārt Baltijas tautām īsti nav ko svinēt, ja nu vienīgi aktīvās karadarbības beigas.
Baltijas valstīs nomainījās viens okupācijas režīms ar otru – nacisti ar komunistiem.
Turpinājās represijas pret civiliedzīvotājiem, notika masu deportācijas, nacionalizācijas un mantas konfiskācija.
Aktīva vietējo iedzīvotāju bruņota pretestība okupācijas režīmam turpinājās vairākus gadus.
Baltijas valstīm atjaunot neatkarību izdevās vien pēc PSRS sabrukuma - piecdesmit gadus pēc neatkarības zaudējuma 1940.gadā.
Krūmiņš atgādināja, ka Otrajā pasaules karā Baltijas valstis (arī Latvija) tika okupētas trīs reizes.
Vispirms 1940.gadā to izdarīja PSRS, 1941.gadā - Vācija, bet 1944. – 1945. gadā atgriezās PSRS okupācija.
Otrā pasaules kara laikā gan PSRS, gan nacistiskā Vācija veica nelikumīgas Latvijas pilsoņu mobilizācijas savos karaspēkos.
Tikai ļoti neliels skaits Latvijas pilsoņu okupācijas armijās pieteicās brīvprātīgi.
Vācijas kapitulācijas dienā ievērojama daļa Latvijas teritorijas (Kurzeme) atradās vācu karaspēka kontrolē (Kurzemes katls, Kurzemes cietoksnis), PSRS kontroli pār šīm teritorijām atgūt izdevās vien pēc Vācijas kapitulācijas.
Kurzemē atradās arī liels skaits latviešu karavīru, kas bija mobilizēti vācu armijā (leģionāri). Daļa leģionāru centās izvairīties no PSRS gūsta un bēga uz Zviedriju, taču zviedru valdība, ignorējot sabiedrības protestus, baltiešu leģionārus izdeva PSRS.
Mūsdienu Krievijas identitāte un nacionālisms lielā mērā ir balstīti uz uzvaras faktu Otrajā pasaules karā (Lielajā Tēvijas karā, kā to sauca PSRS un Krievijā).
Tāpēc šis notikums tiek apzināti glorificēts un pasniegts kā lielākais krievu tautas varoņdarbs nācijas eksistences vēsturē.
Līdz ar to Latvijas iedzīvotāju, kas ir Krievijas informatīvajā telpā, aktivitātes šajā dienā izceļas jo īpaši, tie ir lielākie patriotiskas nozīmes svētki krieviem Krievijā un aiz tās robežām.
9.maiju PSRS sāka svinēt tikai vairākus gadus pēc kara beigām, kad nomira Josifs Staļins.
Staļins Lielo Tēvijas karu par veiksmes stāstu neuzskatīja,
kā nekā PSRS par mata tiesu izglābās no zaudējuma karā, turklāt karš prasīja milzīgus upurus.
Šie zaudējumi un kara sākumposma neveiksmes radās lielā mērā tā laika PSRS vadības pieļauto kļūdu dēļ.
