Tieši pirms gada šajā dienā, 13. janvārī, daudzi desmiti baušķenieku devās uz tautas sapulci Vecrīgā. Ļaudis brauca izteikt savas prasības pēc taisnīgas, godīgas, demokrātiskas un kompetentas valsts pārvaldes. Zinām, kā beidzās šis vairāku tūkstošu miermīlīgais mītiņš. Vecrīgā sākās masu nekārtības, pilsētas demolēšana.
Jau nākamajā dienā plašsaziņas līdzekļi vēstīja – daudzu desmitu aizturēto vidū četri baušķenieki. Neievērojot nevainības prezumpcijas nosacījumus, personas neaizskaramības normas, aizturētie tika saukti vārdos, viņus filmēja televīzija. Valsts drošības iestādes skaidri lika sabiedrībai saprast – atrasti četri galvenie vaininieki, lielākie pilsētas demolētāji, teju nemieru organizatori.
Kriminālvajāšana turpinās
Pirmajai tiesībsargājošo iestāžu bravūrai norimstot, sākās garš, nomācošs tiesvedības process. Pēc vairāku nedēļu turēšanas cietumā baušķeniekus atbrīvoja, taču vēl nekas nav beidzies. Trim puišiem katru nedēļu jāierodas policijā un jāapliecina sava esamība. Pēc ilgām sarunām ar prokuroru viens baušķenieks ieguva atļauju izbraukt no valsts. Tagad viņš kādu laiku dzīvo un strādā ārzemēs. Pārējo puišu analogie lūgumi ir noraidīti.
Tikties trīs baušķenieki pirmdienas, 11. janvāra, pēcpusdienā piekrita, vien lūdza publikācijā nerakstīt viņu uzvārdus. «Man pašam jau nav ko baidīties, bet žēl tuvinieku. Īpaši šajās dienās, kad interneta portālos, televīzijā tiek atstāstīti pērnā gada notikumi, vēl un vēl tiek rādīti tie paši kadri. Mājiniekiem to skatīties ir ļoti sāpīgi. Tāpēc lūdzu viņus pasaudzēt,» tāds ir Jāņa aicinājums. Tāpat kā Laura un Ingus lūgumu, es to respektēju. Ar puišiem vienojamies neko publiski nestāstīt arī par nebrīvē pavadīto laiku, neiedziļināties 13. janvāra vakara notikumu detaļās. Mani sarunu biedri joprojām nav droši, ka ikviens pateikts vārds kādā brīdī nevērsīsies pret viņiem pašiem.
Negatīva bilance
«Vecgada dienā mājās, kā ierasts, pārrunājām, kā gads pagājis. Bilance viscaur ir negatīva,» tā secina Ingus. Nepatīkamo faktu uzskaitījums viņam ir līdzīgs kā citiem – janvāra notikumi un nebrīvē pavadītais laiks. Tas sāpinājis morāli, īpaši līdzcilvēkus. Puišiem, esot uzņēmējiem, uz vairākām nedēļām izkrišana no aprites bijusi arī smags materiāls trieciens. Ingum decembrī nācās pārtraukt darba attiecības, jo viņam ir liegta izbraukšana no valsts. Arī Jānim, kurš strādā mēbeļu ražotnē, pienākuši grūtāki laiki. Šajā smagajā ekonomiskajā situācijā klienti arvien biežāk nespēj samaksāt par pakalpojumiem.
Grūti no puišiem izdabūt atzīšanos par kādu skaistu, iepriecinošu pērnā gada notikumu. Skatieni pievēršas vienīgi Laurim. Viņš pagājušajā vasarā nosvinējis kāzas draugu lokā.
Ziedi pie Saeimas
Runājot par šovakaru, puiši atzīst, ka nekādām īpašām noskaņām nav gatavi. Ingus gan nosmej, ka gribētos aizbraukt un pie Saeimas nama nolikt ziedu pušķi, apsietu ar sēru lenti. Tomēr darīt to viņš gribētu tikai dienas gaišajā laikā. «Drošībnieki mani «mīl», pieskata, kā vien prot. Augustā uz Mēmeles tilta arī biju īpašā uzmanības lokā. Bet, tā kā es tikai stāvēju malā un filmēju, tad viņiem nebija kur piesieties,» atzīst Ingus.
Pastāvīga drošības dienestu uzmanība nav vienīgais apgrūtinājums baušķeniekiem. Pašlaik visvairāk viņi jūtas ierobežoti tādēļ, ka visiem trim liegta izbraukšana no valsts. Skumji kļūst, secinot, ka trīs darba spējīgus, enerģiskus un visādi citādi pozitīvus cilvēkus šajā valstī notur vienīgi aizliegums no tās izbraukt. Tikpat sāpīga ir atskārsme, ko nācies dzirdēt arī no citiem cilvēkiem, ka viņi šai valstij nav vajadzīgi. «Valdībai ir jāglābj banka, nevis jādomā par cilvēkiem,» izskan skarbs un nepārprotams vērtējums šā laika politiķiem.
Savai valstij nevajadzīgi
Klausoties cenšos nošķirt, cik daudz sacītajā ir personiskā aizvainojuma, dusmu par tiesībsargājošo iestāžu nodarījumu un cik ir patiesu, objektīvu spriedumu. Puiši min vairākus piemērus, kas apliecina, ka viņu prasmes, darba rokas te nevienam nav vajadzīgas. «Es jūtu, pašlaik tiek apzināti veidota tāda valsts politika, lai maksimāli daudz cilvēku aizbrauc projām no Latvijas. Nemāku pateikt, kas ir šo procesu rosinātāji, kādi ir viņu nodomi, bet es tagad neredzu nevienu politiķu veikumu, kas būtu vērsts uz to, lai cilvēki paliktu Latvijā,» tā spriež Ingus.
Par politiku jaunie vīrieši izsakās labprāt. Viņi cenšas norobežot personīgi pārdzīvoto no saviem spriedumiem par valstī notiekošo. Tomēr neizdodas saklausīt atzinīgus vārdus par kādu no šā laika politiķiem. Viņi tā arī nenosauc nevienu politisko spēku, kuram uzticētos, kuru atbalstītu, kura darbībā, iespējams, iesaistītos.
Lavīna aizvēlās tālāk
Atgriežoties pie pērnā gada 13. janvāra notikumiem, viņi atzīst, ka no cilvēkiem daudzkārt nācies uzklausīt izpratnes pilnus, pat atzinīgus vārdus. Vai tiešām šādi masu nemieri ir vienīgais veids, kā valstī panākt visai sabiedrībai vēlamas pozitīvas pārmaiņas?
«Ja Valdis Zatlers jau 13. janvāra vakarā būtu izteicis to ultimātu Saeimai, ko 14. janvārī, visi būtu aplaudējuši un teiktu: «Valdis ir kārtīgs džeks.» Tad, es domāju, nekādu grautiņu nebūtu. Prezidents nespēja parādīt stingru, principiālu nostāju, politiķi to uztvēra kā zīmi tālākai visatļautībai. Un valsts izputināšanas lavīna varēja velties vēl lielākā un baisākā ātrumā,» uzskata Ingus.
Netic vēlēšanām
Skepse baušķeniekos neizzūd arī tad, kad viņiem piedāvāju citu politiskās dienaskārtības maiņas modeli – šoruden paredzētās Saeimas vēlēšanas. Skan vienprātīgs atzinums – demokrātiju mūsu valstī tādā veidā neieviest. Vēlēšanu mehānisms uzbūvēts tā, ka ievēl vienus un tos pašus. Pie varas esošie politiķi atrod populārus mūziķus, aktierus, tiek izdomātas dažādas viltus metodes, piemēram, pozitīvisma kampaņa. Un nākamajā rītā pēc vēlēšanām viss ir atkal tāpat, kā bijis.
Sarunas nobeigumā baušķenieki atzīst, ka nožēlo to, kā viss pērnā gada 13. janvāra pasākums ir izvērties tieši pret viņiem. Taču ideju par tautas sapulci, tajā izvirzītās prasības viņi atbalsta joprojām.
Klausoties Ingus, Jāņa un Laura teiktajā, kļūst nedaudz neomulīgi. Puiši vairākkārt uzsver, ka joprojām viņi nejūtas droši. «Vajadzīgs tikai cilvēks, likuma pantu piemeklēs. Mūsu lietu pašlaik apzināti velk garumā citiem par biedinājumu. Tas sāp visvairāk. Vainu pierādīt nevar, bet attaisnot arī neviens nesteidzas,» tāds ir baušķenieku secinājums. Tik ļoti tas ir pretrunā ar daudzu politiķu aicinājumu sabiedrībai būt aktīvai, iesaistīties procesos, nebaidīties un paust savu nostāju.