Policista - aizbraucēja grēksūdze (141)

Man pēc pusgada jau būs 30. Atskatoties atpakaļ, lielākoties ir palikušas tikai vilšanās. Daļēji vainoju sevi. Pirms 10 gadiem pabeidzu policijas skolu, kā liels optimists, godīgs savos uzskatos. Sāku strādāt policijā, kaut gan biju nolēmis turpināt studijas Policijas akadēmijā. Mani kā jau 19 gadus jaunu perspektīvu policistu vietējais Ventspils policijas priekšnieks pierunāja sākt darbu nekavējoties. Nolēmu piekrist šim piedāvājumam un mācības atliku uz vēlāku laiku.

Ar mani kopā darbu policijā sāka mans draugs kursabiedrs, kurš tur strādā vēl šodien! Strādāju kolektīvā, iecirknī, ar labiem cilvēkiem, tā man toreiz šķita, jo cilvēkus nepazinu. Policijas priekšnieks bija un ir cilvēks ar padomju skatījumu dzīvē un tā arī vadīja savu kolektīvu. Sākumā viss patika, pirmajā darba gadā iepazinu tuvāk savus kolēģus, gan savā mazajā iecirknītī, gan pārvaldē. Visu notiekošo, kas notiek par un ap policiju, uztvēru ar humoru. Cilvēks pēc dabas jautrs citādi nemaz nevar.

Policists apkrauts papīru kalniem

Izveidojās attiecības ar kolēģiem, pirmajos darba gados varu teikt, ka kopumā labas, sliktu attiecību man nebija. Protams, pa šiem diviem gadiem redzēju jau to, ko normāla cilvēka acs ikdienā neredz un arī nesaprastu. Kāds ir iecirkņa inspektora darbs, visi aptuveni var iedomāties: pienākumi krasi atšķiras no tā, kā patiesībā notiek dzīvē. Reāli manā gadījumā - no preventīvajiem pasākumiem sapratu maz, jo biju pakļauts papīru kalniem, krimināllietu atteikumi utt. Tātad sabiedrības drošības garantēšanā no mums bija maza jēga jeb praktiski nekāda.

"Vecie kadri" nodarbojās ar "litrabolu"

Policijas priekšnieks A.DZ. asi piecminūtēs nosodīja jaunos policistus, ka tie neko nedarot, nemākot strādāt utt., bet lielīja savus vecos kolēģus miličus un pats sevi cēla varoņa statusā, tas tā... Daļēju piekrītu, bet, ja runājam godīgi, nevienam gar mums, jaunajiem, nebija daļas, izņemot atsevišķus gadījumus.

Tā saucamie vecie kadri biežāk nodarbojās ar "litrabolu", nekā kaut ko iemācīja mums, arī tehnika bija ārpus katras kritikas, un arī gribēšanas kaut ko mainīt nevienam nebija. Nu ja jau tā, tad ko mēs tajā vecumā, 20 gadi, varējām daudz iebilst, tusējām mēs ar', darbs palika otrajā vietā. Protams, ārpus darba laika. Vispār uzskatu, ka policists drīkst būt tikai no 21 gada vecuma, kad prātiņš lēnām nāk mājās!

Ceļu policijā - korupcija priekšniecības līmenī

Tā nu pienāca laiks ko mainīt, kopā ar kursabiedru nolēmām dienestu turpināt Ceļu policijā. Līdz 2005. gadam tur arī nostrādāju, kad vienu dienu pateicu sev: PIETIEK! Pa šiem Ceļu policijā pavadītajiem gadiem es sapratu, uz ko balstās mūsu valsts. Viens liels vārds - KORUPCIJA! Un jūs domājat, ka ir kas mainījies? Kadri citi, bet netikums palicis, tikai savādākā formā! Es šeit nerunāju par piečukiem, bet par korupciju un lobēšanu, piesegšanu priekšniecības līmenī utt. Neviens to nevar noliegt!

Atlaida nevis sliktos policistus, bet tos, kas traucēja

Atskatījos visu, ar ko katrs draudzējas un kāpēc ceļ amatos! Uz ceļa daudz ko pastāsta dusmīgs pārkāpējs - jūs domājat, ka atbrīvoti sliktākie kadri, nē, pārsvarā tie, kuri traucē un domā ar savu galvu! Sekas mēs valstī vēl jutīsim.

Nu katrā ziņā nolēmu aiziet no darba policijā, gribēju ko mainīt, alga man tolaik bija ap 180 Ls (2005). Pieņēmu piedāvājumu no citas valsts iestādes, kur nostrādāju 3 mēnešus par 170 Ls, amats augstāks, bet atalgojums zemāks. Protams, ar savu piešauto aci redzēju, ka šajā iestādē ar nekas nav savādāk, ja nu vienīgi attieksme labāka.

Nāca piedāvājums strādāt Īrijā

Pēkšņi nāca piedāvājums pastrādāt bruģēšanas uzņēmumā, nedomājot uzrakstīju atlūgumu un Īrijā nostrādāju pusgadu. Mana alga bija 1600-1800 eiro mēnesī. Nebija vēl krīze, tāpēc, sasmēlies pozitīvismu, nolēmu atgriezties Latvijā. Sāku darbu pašvaldības policijā, atkal mani ātri atgrieza mūsu skarbajā realitātē. Sapratu, ka nekas nav mainījies, esam zem vienas zvaigznes pilsētā ar rītdienu, kā aitu bars, kur dzen - tur ejam!

Pienāca 2009.gada augusts, un mani, kā arī vēl dažus kolēģus, skāra štatu samazināšana. Pārāk liela skabarga laikam izrādījos! Tajā pašā laikā bez darba palika mana draudzene, mums ir kopīgs dzīvoklis uz kredīta ņemts, trīsgadīgs dēliņš. Labi, ka mašīna vēl bija ko pārdot. Pabalsti šomēnes beidzās, darba nav. Atliek braukt uz ārzemēm, un, ja godīgi, mēs valstij, Latvijai, neticam! Tā sakot, uz redzēšanos, Latvija! Gribas tak dzīvot, ne eksistēt. Esmu audzis sešu bērnu ģimenē un zinu, ko runāju!