Nepieciešams noteikt valsts monopolu alkoholam Latvijā (22)

Pirmkārt, ir nepieciešams noteikt valsts alkohola monopolu, kā tas jau izdarīts Zviedrijā, kur alkohola tirdzniecība ir valsts uzņēmumu monopols, kas pierādījis savu efektivitāti, kā arī nodrošināt industrijas pilnu caurskatāmību. Šī ir joma, kurā ir lieli korupcijas draudi un notiek pastāvīga iedzīvotāju maldināšana. Otrkārt, tabakas un alkohola industriju ir nepieciešams pakļaut monitoringam. Ja tas netiks darīts, ņemot vērā šo industriju faktiski neierobežotos resursus, tiks radīts apdraudējums valsts suverenitātei. Treškārt, mūsu politiķiem ir jādeklarē savas intereses un ienākumi no alkohola un tabakas tirdzniecības un ražošanas (arī caur ārzonām gūtie).

Gan tabakas, gan alkohola efektīva profilakse balstās uz sekmīgas tabakas un alkohola kontroles politikas īstenošanu valstī. Taču Latvijā nav alkohola un tabakas politikas, kas būtu ietverta atbilstošā valsts programmā, kā arī nodrošināta ar adekvātu finansējumu. Problēmu nav iezīmējuši pat autori jaunajā stratēģiskajā dokumentā „Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam”. Sevišķi sāpīgi tas ir tāpēc, ka uz pierādījumiem balstīti modeļi šādai politikai ir ietverti Pasaules Veselības organizācijas (PVO) rekomendācijās.

No alkohola un tabakas lietošanas sekām valsts tautsaimniecība zaudē aptuveni 6% no iekšzemes kopprodukta, šo produktu radītais slimību slogs veido 30% (salīdzinājumam no nelegālajām narkotikām – 1,9%). Tabakas un alkohola radītā kaitējuma nepietiekama novērtēšana un neadekvāta likumdevēju un pārvaldes rīcība ir galvenā problēma un šķērslis profilaksei, tātad valsts attīstībai. IR PIERĀDĪTS, ka šīs divas legālās narkotikas paņem trešdaļu no Latvijas iedzīvotāju veselības, un to neievērot, plānojot rīcību, nozīmē nolemt to neveiksmei. Īpaši jāmin alkohola radītais slimību slogs, kas Latvijā ir divas reizes augstāks nekā ES vidējais līmenis (LV=15,4%, ES=7,4%).

Īpaši bēdīga situācija vērojama jauniešu vidū. Sabiedrības veselības aģentūras veiktie pētījumi liecina, ka par regulāriem smēķētājiem ir uzskatāmi 13% 13–14 gadu veco skolēnu, 25% 15–16 gadu veco skolēnu, 38% 17–18 gadu veco jauniešu un 40% jauniešu vecumā no 19 līdz 20 gadiem. 2008.gadā 14,1% piecpadsmitgadīgo zēnu un 15,8% piecpadsmitgadīgo meiteņu vismaz reizi nedēļā lietoja alkoholiskos kokteiļus, turklāt, pieaugot vecumam, abās dzimumu grupās palielinās to jauniešu īpatsvars, kuri piedzērušies vismaz 2-3 reizes. 15-16 gadus vecu skolēnu īpatsvars, kuri alkoholu pēdējo 30 dienu laikā lietojuši 10 un vairāk reižu, kopš 1995. gadā ir četrkāršojies (!) – no 2% 1995. gadā līdz 8% 2007. gadā. Skolēnu īpatsvars, kuri „alkoholu dzēruši ar mēru”, samazinājies no 70% 1995. gadā līdz 39% 2003. gadā un 29% 2007. gadā. Tāpat jaunieši apliecina, ka alkoholiskos dzērienus nopirkt viņiem nesagādā nekādas problēmas.

Šie ir satraucoši rādītāji, kas liecina, ka tabakas un alkohola ierobežošanas un profilakses aktivitātes pēdējo gadu laikā nav spējušas ierobežot šo vielu lietošanas izplatību jauniešu vidū un prasa tūlītēju kompleksu un valstisku iejaukšanos.

Koalīcija jau vairākkārt ir uzsvērusi: lai ierobežotu šo produktu izplatību, ir nepieciešams celt gan visu tabakas produktu, gan alkoholisko dzērienu nodokļus un cenas virs inflācijas līmeņa un iedzīvotāju ienākumu pieauguma. Tāpat ir nepieciešams noteikt, ka minētos veselību apdraudošos un pat nāvi nesošos produktus ir atļauts tirgot tikai specializētās tirdzniecības vietās, kā arī ierobežot tirdzniecības laiku. Nepieciešams aizliegt tirgot cigarešu paciņas, kurās ir mazāk par 19 cigaretēm, kas ir tendētas tieši uz jauniešu populāciju, kā arī noteikt stingrākus šo produktu iegādes un pārdošanas vecuma ierobežojumus, palielinot tos vismaz līdz 20 gadu vecumam. Alkoholam Latvijā ir nepieņemama jebkāda veida reklāma, līdz ar to ir nepieciešams noteikt alkoholisko dzērienu reklāmas aizliegumu, kā tas jau ir ar tabakas produktiem. Šos produktus nedrīkst saistīt arī ar sporta, kultūras u.c. pasākumiem. Pamatīgu regulējumu prasa interneta vide, kas ir pārsātināta ar reklāmu, jauniešiem itin viegli pieejamām pirkšanas un pārdošanas iespējām. Nepieciešams nodrošināt arī atkarīgo personu ārstēšanu. Protams, paralēli šiem jau pieminētajiem pasākumiem ir nepieciešama visas sabiedrības izglītošana.

Veselības izglītībai ir jābūt neatņemamai izglītības programmas disciplīnai, turklāt izglītības iestādes ir tās, kurām jābūt no visām atkarības vielām brīvai teritorijai. Ikvienai izglītības iestādei ir jābūt savai politikai šajā jautājumā.

Bērnu un jauniešu izglītošanas procesā nepieciešams apskatīt visu tabakas un alkohola kontroles jautājumu kopumu, lai izprastu to būtību, nepieciešamību šos produktus regulēt, lai izvēlētos veselību, nevis atkarību izraisošas vielas. Izglītojot jauniešus par alkoholu, ir fundamentāli svarīgi mācīt par 0 alkohola devu jeb pilnīgu atturēšanos no alkohola, kas ir vienīgā „deva” ar minimālo priekšlaicīgas nāves risku vecumā līdz 35 gadiem.

Šai sabiedrības grupai, tāpat kā viņu vecākiem, pedagogiem, politiķiem, plašsaziņas līdzekļu speciālistiem un citiem profesionāļiem, ir ne tikai nepieciešams, bet arī pienākums zināt ne vien šo produktu nodarīto kaitējumu veselībai, bet arī tabakas un alkohola industriju intereses un to pretrunas ar sabiedrības veselības interesēm. Bērniem un jauniešiem ir jāmāca, ka šīs industrijas viņus cenšas noķert savos tīklos, padarīt atkarīgus un gūt no tā peļņu. Ne velti pirms diviem gadiem PVO Dienas bez tabakas tēma bija par jauniešiem tabakas industrijas tīklā.

Alise Krūmiņa