Gribu izteikt savu viedokli par latvieša pašapziņu un mūsu vēsturiskajām saknēm.
Pašapziņa bija arī kalpam - latvietim (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirmdien LNT raidījumā aptaujai bija virzīti divi jautājumi:
1. Bez pašapziņas paliksim par kalpu tautu.
2. Ar pašapziņu paši būsim saimnieki savā zemē.
Gribētos iebilst pret jēdzienu „nacionālā pašapziņa” un „kalps” pretstatīšanu.
Jo ... latviešu tauta gadsimtiem bija – tā jau iznāca - galvenokārt kalpu, darba darītāju tauta. Mums bija citu tautu kungi muižnieki, citu tautu tirgotāji.
Mums bija savi - darba darītāju, latviešu priekšstati par labo un ļauno, daži gan tos sauca par velna kalpiskiem. Darba tikums un pieticība tika godā celti. Reti kurš latvietis tajos laikos kļuva par lieltirgotāju vai namu īpašnieku, un tie paši bieži vien bija „Kalnings” vai „Kalnin”, tātad latviešu tautas atkritēji. Un tagadējie jaunbagātnieki "Kalninsoni", ar saviem "merčiem" un "bembukiem" nav necik tālu aizbraukuši no saviem priekštečiem ar naudu ofšoros.
Latviešu dainās, anekdotēs gudrais un veiksmīgais ir tieši kalps, kalējs vai galdnieks.
Tie bija kalpi un zemnieki, kuri, piedaloties Kauguru nemieros, deva grūdienu atcelt dzimtbūšanu visā plašajā cariskajā Krievijā.
K.Valdemārs, kad rakstīja uz savām durvīm "Latvietis", nekaunējās teikt, ka ir kalpu tauta pārstāvis.
Latviešu tautai pasaules slavu un brīvību ir nesuši „Mūžības skartie”, kā to raksta A.Čaks, latviešu strēlnieki - kalpi un strādnieki.
Un par šiem cīnītājiem neviens neuzdrošināsies teikt, ka tiem trūka nacionālās pašapziņas.
Manu un, ceru, mūsu pašapziņu ceļ zviedru vēsturnieka Alana Palmersa liecība grāmatā „Baltijas valstu un tautu vēsture” 323. lpp.: „Latvijas parlamentārieši no 1920. līdz 1930. gadu sākumam izveidoja vidēji 204 likumus gadā, viņu kaimiņi daudz neatpalika. Latvija ieguva cieņu ar savām sociālo garantiju programmām un – līdzīgi Igaunijai – saņēma labvēlīgus ziņojumus no Starptautiskās strādnieku organizācijas saistībā ar progresīviem noteikumiem darbam rūpnīcās: nedrīkstēja nodarbināt bērnus, pamatā bija astoņu stundu darba diena, tika sniegtas labas iespējas iegūt tālāko izglītību. Liberāli un sociāldemokrāti jaunpienācējas no Baltijas optimistiski sveica kā „demokrātijas paraugus”.”
Mums bija Upatnieks, kas kopā ar VEF strādniekiem īsā laikā uzbūvēja pasaulē labāko bobu, un latvietis kļuva par olimpisko čempionu.
Ja būs godā celts Darbs un darba darītājs, būs panākumi un augs tautas pašapziņa.
Pensionārs Artis Āboltiņš