Ušakovs grib, Zatlers nevar

Var dibināt kaut vai piecdesmit «darba grupas», kurās «eksperti» kasītos par paragrāfu un apakšpunktu formulējumiem, taču šādi uzražotiem dokumentiem būs makulatūras vērtība, ja to mērķis ir piesegt politiķu nespēju un pat nevēlēšanos vienoties par kopīgiem principiem un vērtībām.

Ne jau uz kādu ekspertu grupu vērtējuma pamata politiķi pieņems lēmumus par valdības veidošanu. Lēmēji cits citu zina, un savstarpēji zināmajiem un darbos apliecinātajiem principiem būtu jābūt pamatā arī lēmumiem par valdības sastāvu un veicamajiem uzdevumiem.

Tā vietā vienīgais no pieciem spēlētājiem, kuram nav parlamentāras darbības vēstures — Zatlera Reformu partija — rīkojas tā, it kā nekādas iepriekšējās darbības vēstures nebūtu arī pārējiem, un izliekas mēģinām no to rakstītajiem dokumentiem izdibināt, vai var ar tiem strādāt vienā valdībā.

Kurš ar kuru gribētu?

Ar valdības veidošanu pašlaik notiekošais izskatās pēc mēģinājumiem sarūpēt aizbildinājumu — tādu kā «darbavietas izziņu» vai varbūt «slimības lapu» —, ko cits citam un sabiedrībai parādīt, kad lēmumi agri vai vēlu būs jāpaziņo. Kādi lēmumi katram šķistu labākie, nevienam nav noslēpums. Izlikšanās, ka tos nupat tikai mēģina izboksterēt no it kā nupat tikai ieraudzītajām programmām, rada vienīgi amatieru teātra iespaidu.

Saskaņas centrs grib būt valdībā, lai tur vai kas, un šādas vēsturiskas uzvaras labad ir gatavs atteikties no saviem vēlētājiem vēl tikai pirms nedēļas solītā un piekrist jebkam, ko izliekas vēlamies dzirdēt Zatlers (kurš savukārt izliekas dzirdam un pieņemam par SC principiem tikai tos brīnumus, kurus pašlaik gatavs teikt Nils Ušakovs).

Taču SC ietapšana valdībā galu galā būs atkarīga no Vienotības. Jo Zatlers acīmredzami grib SC valdībā (turklāt grib vismaz tikpat stipri kā Aivars Lembergs un citi oligarhi), taču — tikai komplektā ar Vienotību. Arī SC vēlas trīs partiju koalīciju, kurā būtu Vienotība. Bet Vienotība nevar atļauties gribēt koalīciju ar SC, pat ja daži partijas vadoši biedri to gribētu. Ne tikai tāpēc, ka tas varētu nozīmēt partijas šķelšanos. Pirmām kārtām tāpēc, ka ir daudzkārt norādījusi uz acīmredzamo — ka SC ir viena no «oligarhu koalīcijas» partijām, kuras izslēgšanu no lēmēju loka Vienotība (tāpat kā Zatlers, kurš to laikam ir piemirsis) bija pasludinājusi par nule notikušo vēlēšanu galveno mērķi.

Tāpēc Vienotībai nekas cits neatliek kā vien gribēt valdībā VL! – TB/LNNK, pat ja pati to īsti negrib, bet Zatlers negrib tāpēc, ka tad nesanāk konstitucionālais vairākums viņa vienīgā patiešām nopietnā mērķa sasniegšanai — Satversmes grozīšanai, lai, kā laikam cer, pats varētu kļūt par visas tautas vēlētu prezidentu.

Politiķu izvēle

Ko grib VL – TB/LNNK, īsti nav saprotams. Partijas nominālais līderis Raivis Dzintars jau vēlēšanu naktī runāja, ka viss esot izlemts bez viņa, kārtējo reizi likdams brīnīties, kurš tad šajā partijā vai tās vietā pieņem lēmumus. Toties Imants Parādnieks otrdien paziņoja, ka jaunajā valdībā būtu jāstrādā arī «dažiem» ZZS ministriem. Paliek iespaids, ka partija cenšas padarīt neiespējamu tās aicināšanu valdībā, lai Vienotībai nekas cits neatliktu kā vien iet valdībā ar SC. Vai nu nacionālisti ērtāk jūtas opozīcijā un cer justies vēl stiprāki, kad SC būtu valdībā, vai nu izpalīdz vismaz TB/LNNK veterāniem vēsturiski draudzīgajiem oligarhiem, kuriem SC atrašanās valdībā ļautu saglabāt ietekmi uz tās lēmumiem.

Taču «nacionālisti» nevarētu atteikties no skaidri un gaiši pausta piedāvājuma pievienoties. Tiesa, piedāvātājam būtu jābūt Dombrovskim, jo Zatlers šādu piedāvājumu diezin vai izteiks. Viņam, līdzko vēlēšanas garām, laikam aizmirsušies Saeimas atlaišanas un šo vēlēšanu iemesli un par visu vairāk rūp koalīcija, kuras vienīgais uzdevums būtu grozīt Satversmi. Kāpēc būtu jānotic dažu SC līderu solījumiem, ja tie gatavi strauji atteikties pat no saviem vēlētājiem solītā un nu atbalstīt pašu tikai nupat nikni lamāto Dombrovska valdības ekonomisko politiku jeb «labējo diktatūru», viņam acīmredzot šķiet nesvarīgi jautājumi.

Izvēle starp SC un VL – TB/LNNK ir «kod, kurā pirkstā gribi». Tomēr VL – TB/LNNK šajā Saeimā vismaz nav bijusi daļa no oligarhu koalīcijas. Otrkārt, kad būtu jāpiedāvā kandidāti ministru amatiem, dažus puslīdz prognozējamus TB veterānus sagrabinātu, bet kādus pašlaik rūpīgi slēptus «profesionāļus» piedāvātu SC, var tikai ar šausmām minēt. Treškārt, un tas ir svarīgākais, «nacionālisti» tomēr būtu spiesti rēķināties ar savu vēlētāju viedokli, kuri nākamajās vēlēšanās varētu viņus sodīt par pārlieku izdabāšanu oligarhiem un apzinātu kaitēšanu valdības darbam. SC šādu bremžu nav, toties ir nerakstīta saprašanās ar savu vēlētāju kodolu, ka varas iegūšanai der jebkādi līdzekļi.

Valdību izvēlas vēlētāji

Tāpēc šķiet dīvaini brīdinājumi, ka SC atstāšana opozīcijā vēl vairāk atsvešinātu un radikalizētu «krievvalodīgos vēlētājus». Daļu droši vien radikalizētu, taču citas daļas atskārsme, ka ar Kremļa diegiem nav aršana un nav cerību ietekmēt Latvijas valdības lēmumus, drīzāk mudinātu to meklēt alternatīvas. Tas apdraudētu pirmām kārtām paša šā Maskavas polittehnologu projekta, nevis sabiedrības vienotību. Ja daži «krievvalodīgo» politiķi kļūtu radikālāki, saprātīgākie varbūt būtu spiesti meklēt Latvijas valsts pamatvērtībām atbilstošākus ceļus uz varu.

Bet argumenti, ka «vajadzētu izmēģināt», kā būtu, ja SC būtu valdībā, jo par viņiem, redz, balsojot «ievērojama daļa» vēlētāju, ir, pirmkārt, nepieņemami etniski, otrkārt, klaji nedemokrātiski. Vai var iedomāties, ka ar šādiem argumentiem kāds piedāvātu vietu valdībā jebkādai citai populistu partijai, kura būtu ieguvusi vērā ņemamu atbalstu kaut vai vairākās vēlēšanās pēc kārtas? Ušakovam un Rubikam daži to gatavi piedāvāt tikai tāpēc, ka viņi ir «krievi». Diezin vai tas nāk par labu sabiedrības vienotībai.

Otrkārt, galvenie lēmēji par valdības sastāvu tomēr ir vēlētāji. Ar viņu gribu top līdzīgi domājošs Saeimas vairākums, kas tad arī veido valdību. Nevienam parlamentā ievēlētam politiķim nav mandāta pretēji šai gribai kādam kaut piedāvāt, lai paskatītos, kas no tā iznāks. Par SC balso apmēram ceturtā daļa vēlētāju (šajās vēlēšanās — 28 procenti), un, ja viņu programma un idejas ir pretrunā ar parlamentā ievēlētā vairākuma piedāvājumu, viņu vieta ir opozīcijā. Viņiem ir garantētās visas mazākuma tiesības, taču demokrātiskā valstī jālemj tautas ievēlētam vairākumam.