Dzīve sektā: «Man aizliedza studēt un svinēt dzimšanas dienu»

FOTO: Amarilla/Flickr

«Sektās neviens nevienu netur – teorētiski no tās var aiziet jebkurā brīdī, bet praktiski...» atceras bijušā Jehovas liecinieku sekotāja no Rīgas, kuru organizācijā iesaistīja viņas māte. Jaunietei tika aizliegts svinēt dzimšanas dienu, iegūt augstāko izglītību un kontaktēties ar cilvēkiem, kas nav sektas sekotāji. Tajā pašā laikā tika apspiesti jebkādi jaunietes centieni mēģināt analizēt notiekošo. Portāla TVNET krievu valodas versija piedāvā kārtējo rakstu sērijas «Uzmanību, sektas!» stāstu.

Savā pieredzē dalās 24 gadus vecā Liene (vārds mainīts): «Mums bija pietiekami liela ģimene. Māte, tēvs, es un divi mani brāļi. Kad man bija 15 gadu, mani vecāki izšķīrās, māte to ļoti pārdzīvoja. Mans vecākais brālis jau bija precējies un nedzīvoja kopā ar mums. Tēvs aizgāja no ģimenes, bet ar mani un jaunāko brāli viņš turpināja uzturēt attiecības – mēs braucām ciemos, pavadījām kopā laiku.

To, ka māte iestājusies sektā, es uzreiz nesapratu. Pareizāk sakot, to, ka tā bija sekta, es sapratu krietni vēlāk. Māte pēc darba sāka tikties ar «līdzīgi domājošajiem» un atgriezties mājās pacilātā noskaņojumā – es biju priecīga, ka viņa vairs necieš šķiršanās dēļ.

Vienreiz mamma ierosināja man aiziet ar viņu uz kaut kādu īpašu, tematisku pasākumu. Tad es uzzināju, ka viņa apmeklē Jehovas lieciniekus. Sākotnēji viss bija pavisam «nevainīgi» - man parādījās jauni draugi, ar kuriem es pavadīju laiku. Viņi bija tādi paši «liecinieku» bērni kā es.

Atceroties to laiku, es varu pārliecināti teikt, ka jehovieši īpašumus vai naudu nevienam neatņēma, tomēr ar manipulācijas palīdzību viņi panāca, ka cilvēki sāk justies vainīgi, ja nav atdevuši Dievam desmito tiesu.

Atceros, vienreiz mammai aizkavējās algas izmaksa, tomēr savus ietaupījumus viņa izvēlējās atdot sektai, nevis samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem vai nodrošināt mums ar brāli nepieciešamo.

Problēmas sākās tad, kad mēs kļuvām par «pilntiesīgiem» jehoviešiem – uzmanība, kas mums tika pievērsta, samazinājās. Sākumā es jutos zināmā mērā priviliģēta par to, kas kontaktējos ar «brāļiem» un Dievu, bet ar laiku sapratu – par pozitīvajām emocijām, ko man izdevās gūt, pirmo reizi atnākot uz Jehovas lieciniekiem, ir nepieciešams «maksāt».

Mums aizliedza svinēt ierastos svētkus. Pieņemt argumentāciju, ka Līgo ir pagānu svētki, es vēl varēju, bet atteikšanās no dzimšanas dienas svinēšanas izsauca manī iekšēju protestu. Daudzus sekotājus kaunināja un pat pazemoja par to, ka viņi svin pasaulīgos svētkus kopā ar draugiem, kas nav sektas adepti. Šos cilvēkus dažādos veidos piespieda atteikties no saviem draugiem, tika apspiesti jebkādi centieni uzdot jautājumus un analizēt informāciju, kas mums tika sludināta. Man, pusaudzei, kurai pieaugot radās daudzi eksistenciāli jautājumi, bija jāizvēlas pilnīga atteikšanās no kritiskās domāšanas.

Līdzīgs viedoklis bija arī citiem «lieciniekiem», tomēr viņi apzinājās, ka jebkuras viņu paustās šaubas vēlāk tiks vērstas pret viņiem pašiem – īpaši smagi to pārdzīvoja tie, kuri «sistēmā» bija jau ilgāku laiku, kas nozīmē, ka viņi bija sarāvuši gandrīz visas saites ar ārpasauli.»

Organizācijas «AntiSekt» pārstāve Svetlana Krilova, kura nodarbojas ar bijušo sektu un kultu sekotāju psiholoģisko reabilitāciju, apstiprina Lienes teikto: «Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēks man ir teicis – jā, es saprotu, ka tas ir kults, bet, ja es no tā aiziešu, tad es zaudēšu visus savus draugus. Nereti cilvēki ir gatavi tēlot, lai tikai nezaudētu sev ierasto vidi.»

Liene turpina savu stāstu: «Jehovas liecinieki nevienu sektā netur – teorētiski no tās var aiziet jebkurā brīdī, bet praktiski... Kad tu esi atteicies no iepriekšējā dzīvesveida, domāšanās un sarāvis neskaitāmus kontaktus, izkļūt no sektas ir sarežģīti – tu paliec viens ar sevi un savām problēmām.

Mana mamma asi reaģēja uz tēva kritiku un viņa centieniem «vest mūs pie prāta» - tik ļoti, ka pietiekami īsā laikā ļoti pasliktinājās mūsu attiecības. Mamma sāka neapzināti mani šantažēt brīžos, kad sazinājos ar tēvu. Vienreiz viņa faktiski nostādīja mani izvēles priekšā – vai nu viņa un brālis dzīvoklī, kur mēs kopā dzīvojām, vai tēvs, kurš jau bija izveidojis jaunu ģimeni, un «kontaktēšanās liegums» - kas nozīmētu, ka visi jehovieši ne tikai pārstātu ar mani kontaktēties, bet pat sveicināties. Pat mana māte!» stāsta Liene.

Viens no Jehovas liecinieku galvenajiem principiem, kuru organizācijas sekotāji arī rūpīgi ievēro, ir tā dēvētā nošķiršanās procedūra. Ja kāds no jehoviešiem atsāks sarunāties ar to, kam piemērots kontaktēšanās liegums, pret viņu pašu tiks vērsts tikpat nežēlīgs boikots.

Organizācijas «AntiSekt» pārstāvji norāda, ka Lienes aprakstītās metodes tiek piekoptas diezgan bieži.

«Jehovas liecinieku galvenais princips ir tāds, ka visai komunikācijai jānotiek tikai grupas iekšienē. Tāpēc, aizejot no sektas, cilvēks, kā likums, paliek viens. Par to visiem sekotājiem arī regulāri tiek atgādināts,» skaidro Krilova.

Šobrīd 24 gadus vecā sieviete, kura Jehovas lieciniekos sabija vairākus gadus, turpina savu stāstu: «Jo dziļāk tu iestiedz «sektas purvā», jo lielākā kulta ietekmē nokļūsti – pēc tā dēvētās kristīšanas tev ir nepieciešams sludināt noteiktu stundu skaitu mēnesī. Tie cilvēki, kurus jūs redzat parkos un uz ielām, «atstrādā» nepieciešamo stundu skaitu. Papildus tam, viņiem jāpaspēj arī uz parasto darbu, lai pelnītu dzīvei un «desmitajai tiesai», un uz dievkalpojumiem arī jāiet.»

«Es pabeidzu skolu, pašai savu līdzekļu man nebija, es biju finansiāli atkarīga no savas mātes. Tāpēc man nācās iet uz kalpošanu, piedalīties kopienas dzīvē, neskatoties uz to, ka mans viedoklis vairs nesakrita ar kulta sekotāju viedokli.

Bija mums arī tādi briesmīgi gadījumi, kad jaunietes burtiski «morāli nospieda» par to, ka viņas iepazinās un tikās ar puišiem, kas nav Jehovas liecinieku sekotāji. Protams, acīm redzamu draudu un rupjību nebija – viss bija aizplīvurots, tomēr to visu darīja cilvēki, kas zina, kā manipulēt ar savu sekotāju apziņu.»

Aizliegums attiecībām bez mērķa stāties laulībā un iespēja dibināt ģimeni tikai ar citiem Jehovas liecinieku sekotājiem – tie gan nav paši radikālākie šīs organizācijas principi.

Latvijā ir zināmi arī vairāki gadījumi, kad Jehovas liecinieki atsakās no asins pārliešanas operāciju laikā, to pamatojot ar savu reliģisko pārliecību. Piemēram, 1996.gada septembrī Rīgā nomira kāda 17 gadus veca jehoviete, kura pastāvēja uz savu pārliecību un atteicās no asins pārliešanas.

Latvijas medicīnas praksē ir arī daudz nesenāki gadījumi, kad jehovieši savas pārliecības dēļ atsakās no ķirurģiskām manipulācijām, kuras paredz asins pārliešanu.

2015.gadā Latvijas iedzīvotāji vāca naudu, kas nepieciešama, lai varētu veikt sirds operāciju divus gadus vecai meitenei.

Kad operācijai nepieciešamie 20 000 eiro tika savākti, izrādījās, ka meitenes vecāki ir Jehovas liecinieku sekotāji, kuri pieļauj tikai bez asiņu pārliešanas ķirurģiju. Sirds operācija meitenei beigās tika veikta Polijā.

Liene stāsta arī par citiem aizliegumiem, kas tiek noteikti Jehovas liecinieku sekotājiem:

«Man bija aizliegts iegūt augstāko izglītību, nodarboties ar sportu, piedalīties vēlēšanās. Brīžiem nonāca līdz absurdam – es gribēju nodot savas vecās drēbes labdarībai, bet māte teica, ka tas ir aizliegts. Mēs strīdējāmies. Es lasīju žurnālus, bet viņai teica, ka tajos atrodami nepiedienīgi joki, kuri arī ir aizliegti. Jebkura mana nepiekrišana, mēģinājums protestēt tika nodēvēts par «dēmonu izdarībām». Es nezināju, kā tikt galā ar situāciju un emocijām, kas mani bija pārņēmušas.»

Pēc skolas beigšanas Liene pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā, lai, pretēji ģimenes un citu jehoviešu pārliecībai, iestātos universitātē.

«Kādu laiku māte un brālis ar mani vispār nekontaktējās, tomēr universitātes vide un jaunas pazīšanās man palīdzēja atkal integrēties normālā sabiedrībā. Tagad jau es atkal kontaktējos ar ģimeni, neskatoties uz to, ka viņi joprojām ir sektā. Es mēģinu panākt, lai viņi atteiktos no savas destruktīvās pārliecības, tomēr līdz šim visi mani aicinājumi viņiem izstāties no sektas nav nesuši nekādu rezultātu,» stāsta Liene.

«AntiSekt» pārstāve Svetlana Krilova uzsver, ka centienos palīdzēt saviem tuvajiem atbrīvoties no sektas nedrīkst sākt asi kritizēt viņu pārliecību – tas tikai noved pie tā, ka cilvēks pie savas pārliecības sāk turēties vēl ciešāk. Tajā pašā laikā jāņem vērā arī tas, ka sektas sekotāji šādus «ārējā ienaidnieka» centienus analizēt notiekošo, visticamāk, nodēvēs par «Sātana darbiem» un noslēgsies vēl vairāk.

Reliģisko organizāciju darbību uzraugošā Reliģijas lietu pārvalde tika likvidēta 2013.gadā, tās funkcijas pārņemot Uzņēmumu reģistram un Tieslietu ministrijai.

Kā skaidro organizācijas «AntiSekt» vadītājs Viktors Jolkins, palīdzību gadījumos, kas saistīti ar sektām, var meklēt arī vairākās citās institūcijās.

Ja jautājums saistīts ar pseidomedicīniskas prakses lietošanu, var vērsties Veselības ministrijas struktūrās, kas uzrauga ārstu darbību.

Jautājumi, kas saistīti ar socializēšanās un izglītības tiesību pārkāpumiem, atrodas Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā.

Savukārt, ja jautājums ir saistīts ar reliģisko organizāciju negodīgu komercpraksi, jāvēršas Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.

Portāla TVNET krievu valodas versija apmeklēja vairāku reliģisko kultu sanāksmes, redzēto nofilmēja ar slēpto kameru un aprunājās ar sektās esošiem cilvēkiem. TVNET aprunājās arī ar ekspertiem. Projekta «Uzmanību, sektas!» gaitā TVNET krievu valodas versija vairāku rakstu sērijā stāstīs gan par to, kas notiek aiz «garīgo centru» durvīm, gan par šādu pseidoreliģisko organizāciju darbības tiesisko regulējumu un metodēm, ar kādām šīs organizācijas iedarbojas uz cilvēkiem.

Vairāk rakstu

Uz augšu