Ķemeru vārds vairumam asociējas ar tīreļa laipām, putnu vērošanu, sikspārņu naktīm, baskāju taku un citām dabas burvībām. Tomēr Ķemeri ir Jūrmalas pilsētas daļa, kas nelīdzinās ierastajai Jūrmalai, ar senu, zīmīgu vēsturi un lielu, neapgūtu potenciālu. Šobrīd Ķemeru teritorija var droši pretendēt uz Latvijas neglītākās vietas nosaukumu. Spoku pilsēta ar vislielāko graustu koncentrāciju Jūrmalā un, iespējams, visā Latvijā.
Kā gludena čūska Ventspils šoseja ievijas piecdesmit sarkanbrūnu nokrāsu mežā. Tikai 44 kilometri no Rīgas burzmas un mēs jau esam nacionālā parka iekautajā Ķemeru kūrortā - 6 kilometrus no jūras, vietā ar vairāk nekā 30 sērūdeņraža avotiem, bagātīgiem ārstniecisku kūdras un sapropeļa dūņu krājumiem. Uzreiz jūtams, ka gaiss te citādāks nekā pilsētā – spirgts, smaržo pēc rudens, meža un mazliet reibina, daba – vou, fantastiski skaista!
Ķemeru bijušais šarms
Kādreiz Ķemeru parkā ziedēja rozes, vijās vīnogas, spēlēja orķestris un laiskā solī pastaigājās smalka, eiropeiska publika.
Savu diriģenta zizli te cilāja pats Leonīds Vīgners. Restorānā lija šampanietis un saldajā pasniedza kūkas un kabarē.
Reiz Ķemeri bija pasaulslavens kūrorts, kura aizsākumi meklējami 18.gadsimta vidū, bet par īsto Ķemeru kūrorta dzimšanas laiku uzskata 1838. gadu, kad te tika pabeigta pirmā valsts peldiestāde un no valsts kases tika iedalīta nauda parka izveidei. Turpmāk kūrorts attīstījās, iegūstot elitāru statusu. 1897. gadā Ķemerus apmeklēja jau 2000 peldu viesu. Pirms piecdesmit gadiem vienīgajā Vissavienības nozīmes kūrortā Baltijā bija 10 sanatorijas, kurās strādāja vairāk nekā simts ārstu, kūrorta poliklīnikā bija īpašas sērūdeņu un dūņu vannu nodaļas.
Ķemeri pārsteidz arī šodien. Nē, šokē! «Latvijas Černobiļa,» «pilsēta pēc atomkara», «Stalkera zona» - tā ķemernieki ar eksaltētām šausmām raksturo pilsētiņu, no kuras autentiskā šarma palikušas vien druskas un, kas šobrīd pārvērtusies depresīvā graustu rajonā. «Kādreiz Ķemeros bija septiņas sanatorijas – Ķemeri, Čaika, Dzimtene, Daugava, Sprīdītis, Meža māja, bet tagad nav nevienas,» saka Ķemeru atdzimšanas biedrības vadītājs Ģirts Pētersons.
Ir darba dienas vidus, pa parku lēnām šļūc daži nesteidzīgi gājēji.
Ielas ir – automašīnu nav. Ak, jā, arī bankomāta un pasta nodaļas te nav.
Centrā slejas vareni grausti ar aklām, melnām logu acīm, ko rotā pilsētas džungļu estētika - mazgadīgo huligānu grafiti ķēpājumi. Skati kā fotogrāfijās no Sīrijas kara sagrautajām pilsētām. Atklāt sakot, mazliet baisi. Tas, ko redzam šķiet paradoksāli, jo Ķemeru snaudošais potenciāls ir milzīgs – unikāla daba, dziednieciskas dūņas un avoti, neparasti arhitektūras objekti, Rīgas tuvums, jūra.
Dzimtenīte
Ainu vēl apokaliptiskāku padara sagumuši stāvi, dzīves apzīmogotu seju. Cilvēki ratiņkrēslos kā vraki sevi smagi stumj veikala virzienā. Viens, divi, trīs… Viņu ir daudz. Lieta tāda, ka Ķemeros atrodas pansionāts «Dzimtene» - sociālās aprūpes iestāde, kuras pakalpojumus apmaksā Rīgas pašvaldība. Pansionāta iemītnieki ir dažāda gadu gājuma «dzīves pabērni».
Ķemeru atjaunošanas biedrībā viņus dēvē nicīgi - par «deklasētajiem elementiem», kas traucē tūristus, diedelējot naudu smēķiem un alkoholam.
Pēc biedrības vadītāja Pētersona domām, Rīgas dome trūcīgos cilvēkus ar invaliditāti aizsūtījusi tālāk no galvaspilsētas acīm. Ir arī līdzjūtīgāki cilvēki, kas saka: «Mēs neviens nezinām, kā dzīvē var notikt. Ir jāatver sirds!»
No mums attālinās stāvs, kura braucamajam pārklāta indīgas krāsas veste. Mēs viņu panākam un uzrunājam. Jurim Sidorovam ir 47 gadi – seju klāj nedēļu veci bārdas rugāji, jaka, kurā viņš ietinis paralizēto ķermeni, nav pirmā svaiguma. Viņa skatiens drīzāk ir iztukšots nekā skumjš. Te Juris nonāca pirms četriem gadiem pēc pārcieta insulta. Kājas neklausa, rokas kustas daļēji.
Neviens viņu neapciemo, vienu reizi pa šiem gadiem Juris ar vilcienu aizbrauca uz Rīgu.
No pensijas iedalītajiem desmit eiro viņš grabina smēķiem.
Reiz Jurim bija pilnīgi citāda dzīve. Viņš saka, ka bijis saistīts ar Valsts prezidenta apsardzes dienestu, dzīvojis Āgenskalnā. Viņam bijusi civilsieva un meita. Viņš nežēlojas – ir ēdiens, jumts virs galvas, televizors. Jautāts, ko vēlētos, Juris novērš skatienu un atmet ar roku. Pēc brīža nosaka: «Piecelties un atkal staigāt.»
Kamēr runājos ar Juri, sajūtu dzelošus skatienus. Pasažieriem, kas sapulcējušies pieturā, ir viedoklis. Viņiem pansionāta iemītnieki nepatīk. «Tas ir šausmīgi! Viņi taču piedzērušies nokrīt ar visiem ratiņiem un guļ uz ceļa. Mēs nevaram piecelt,» saka Zaiga.
Sieviete kopā ar dzīvesbiedru un pieciem audžubērniem uz Ķemeriem atnāca 2003. gadā. Ģimenei tika piešķirta māja Liesmas ielā. «Audzinājām bērnus – iedevām, ko varējām, un esam priecīgi, ka bijām noderīgi sabiedrībai – neviens jau mums nespieda to darīt. Profesori viņi mums nav sanākuši, jo tomēr nāca no pagrimušām ģimenēm,» stāstot par savu dzīvi Zaigai acīs sariešas asaras.
«Tolaik te vēl bija Virsnieku sanatorija, ko demolēja kā vien varēja,» viņa atceras. Sarunā iesaistās pārējie:
«Ķemeri bija fantastisks kūrorts ar rožu dārziem, dūņu vannām un tādām procedūrām, kurām mūsdienu SPA klāt nestāv.»
Tagad kūrmājas sagrautas, nodedzinātas, izpostītas. «Nefotografējiet mūs! Kauns, ka pie mums tādas drupas,» saka ķemernieces.
«Kad Ķemeru sanatorija gāja postā, es raudāju dienu un nakti, jo es tur nostrādāju daudzus gadus,» saka sieviete baltā beretē. «Lasīju avīzē par grandioziem plāniem.
Mums te būs paradīze zemes virsū.
Smiekli nāk,» kundzes netic pašvaldības solījumiem.
Tas nav pārsteidzoši, jo Jūrmalas pilsētas investīciju plānā 2015.–2017. gadam Ķemeru attīstībā bija paredzēts ieguldīt vairāk nekā desmit miljonu eiro. Investīcijas solīja gan publiskās infrastruktūras projektiem – ielām un ūdenssaimniecībai, gan tūrisma infrastruktūrai -ūdenstorņa rekonstrukcijai, daudzfunkcionālam izglītības centram un daudz kam vēl. Pagaidām ir tikai idejas un solījumi.
Veikals «Top» ir kā magnēts, kas pievelk vietējos un iebraucējus, jo citu veikalu vai kafejnīcu tuvumā nemana. Baiba sēž kasē un veikli sit pa taustiņiem. Viņai – ienācējai no Kauguriem – Ķemeros patīk, arī dzīve «saimnieka mājā», kurā jākurina krāsns, esot romantiska.
Pāri paliek drupas
Ķemeru parks, kas aizņem lielu daļu apdzīvotās vietas teritorijas, ir sakopts – zālājs gluds kā paklājs. Uz soliņa sēž bariņš vīru un no kakliņa iemalko stiprinātu lēto vīnu. Labs dienas iesākums!
«Kā klājas? Šitā,» vīrs, ko viņa draugi sauc par Gunču, parāda nepieklājīgu žestu, kas apliecina gan bijušā kūrorta, gan viņa paša bēdīgo ekonomisko situāciju. «Ķermerus par «otstoiņiku»* uztaisīja. Atveda «pridurkus»*, invalīdus, bērnu namu,» Gunča ierauj no kakliņa. «Kādreiz bija pasaules brīnums, bet tagad ir kā pēc kara,» piemetina pārējie.
«Kādreiz uz Magadanu izsūtīja, tagad uz Ķemeriem. Ej pa ielu, nevienu cilvēku neredzi,»
saka vīrietis, skarbi raksturojot situāciju.
Aldis Hanbergs ir dzimis, audzis un joprojām dzīvo Ķemeros. «Lūk, tajā koka mājā,» viņš rāda. «Šajā mājā, kas pārvērtusies drupās, reiz bija ēdnīca, kurpnieka, šuvēja un pulksteņa meistara darbnīca,» vīrs kavējas atmiņās, rādot uz tuvējo graustu. Līdz 90. gadu beigām viņš strādājis kūrorta poliklīnikas dūņu nodaļā. Darba grāmatiņā esot rakstīts «dūņu meistars». Kur nu! Tagad viņu neviens vairs darbā neņemšot. Viņam esot 7 bērni, kas dzīvo Anglijā un Īrijā.
«Uz šodienu man sievas nav, bet ir tikai viena, kuru es mīlu un mīlēšu. Puķu veikalā viņa strādā,»
viņš sapņaini lūkojas tālumā.
Pāvelam Ruhmanam ir 64 gadi, bet nekāda lielā pensija nav. Savulaik viņš strādājis VEF un Popova radiorūpnīcā. «Vēl tagad šo to no tehnikas un datoriem saprotu, varu salabot, bet neesmu nevienam vajadzīgs – kā saka, atkritums,» vecais vīrs saka krievu valodā.
Vitālijs sēž sagumis, rokas melnas kā ogles, tikai tetovējumi uz pirkstiem redzami. «Māja viņam nodega,» paskaidro pārējie. Kā par brīnumu, neviens cilvēks neesot cietis. Divstāvu māja Robežu ielā patiesi nodegusi pirms nedēļas, bet Ķemeros šāds notikums neesot nekas ārkārtējs – pamestās koka ēkas degot bieži. Par to, ka krāsmatu ir ne mazums, pārliecināmies aplūkojot pilsētu. «Līdzko nedzīvo - «hana»*,»saka vīrs.
Biežos ugunsgrēkus Ķemeru atdzimšanas biedrībā skaidro ar koka apbūvi, kurā ir vecas elektroinstalācijas. Uz Ķemeru nabadzīgajām koka ēkām esot pārcēlušies jūrmalnieki, kas nespēj samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. «Rakstot vēstules domei sapratām, ka neko nevaram panākt.
Pašvaldība atbild: tas ir privātīpašums, nevaram neko darīt.
Otrs variants: budžetā nav līdzekļu,» turpina Ķemeru atdzimšanas biedrības pārstāvis.
No 1928. līdz 1959. gadam Ķemeri bija atsevišķa pilsēta. Viss būtu savādāk, ja Ķemeri būtu atsevišķs novads, nevis margināls Jūrmalas rajons, kas pašvaldību maz interesē, prāto Pētersons. «Ķemernieki gribēja atdalīties no Jūrmalas, bet mums pietrūkst resursu un motivācijas, lai to izdarītu.»
Bet mums ir aptieka!
Paplukusi koka ēka ar restotiem logiem. No malas varētu šķist, ka māja pamesta, bet nekā – zinātāji drošu roku tver pie roktura. Izrādās iekšpusē ir gluži parasts lauku veikals, bet ar savu odziņu - krāšņiem alkohola plauktiem un dāsnu lielo plastmasas alus pudeļu, tautā dēvētu par «ciskām» izvēli.
Tā teikt, divi eiro un «dzīve izdevusies».
Sastopam vīrieti, kurš neizskatās pēc vietējā. Jānis saka, ka daudzu gadu garumā vērojis Ķemeru iedzīvotājus – viņi mainoties, bet ne uz labo pusi. «Pirms gadiem 15 uz šejieni sāka sūtīt no cietumiem iznākušos. Kontingents pilnībā nomainījās,» viņš saka. Strādājošie ķemernieki bijušās kūrortpilsētas centrā neiegriežas – izmanto Rīgas infrastruktūru.
Uz jautājumu, kāpēc Ķemeriem tā neveicas, Ķemeru atdzimšanas biedrībā atbild, ka tā gluži nav – ir pamats optimismam. «Varēja būt vēl sliktāk. Mums ir aptieka.»
* - pilnīgs vāks, atpaliksi vieta
* - pamuļķi
* - beigas
Par to kādas kultūrvēsturiskās vērtības atrodas Ķemeros un kas šo Jūrmalas daļu sagaida nākotnē, lasiet TVNET ceturtdien 19.oktobrī.
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
